Trīs Smiltenes tehnikuma ēdināšanas pakalpojumu kursa absolventi – Lauris Zubovs no Grundzāles, Imants Priedītis no Bilskas un Raivis Brahuns no Raunas – bijušajiem skolotājiem spilgti palikuši atmiņā viena iemesla dēļ – jaunības maksimālisma. Divi no viņiem ieradušies skolā, lai pastāstītu, kā mācību laikā izmantotās iespējas mainījušas viņu dzīves uztveri un paplašinājušas redzējumu.
Smiltenes tehnikums ir viena no retajām izglītības iestādēm Latvijā, kas meklē un atrod tik daudz iespēju, lai katru mācību gadu 3. un 4. kursu, retāk 2. kursu, audzēkņi varētu praksi un profesionālās pilnveides apmācības iziet tādās valstīs kā Itālija, Spānija, Malta, Grieķija, Turcija un vēl citās zemēs. Papildu tam sevi pilnveidojuši iegūtajā specialitātē ārzemēs ir nevis tikai audzēkņi, bet arī Smiltenes tehnikuma absolventi.
Iespējas ir jāizmanto“Skolas laikā esmu bijis trīs mēnešus Kanāriju salās un Erasmus+ projekta ietvaros mēnesi Maltā. Kad pabeidzām tehnikumu, ar ekonomikas skolotājas palīdzību vēlreiz uz trīs mēnešiem kopā jau ar Lauri un Imantu lidojām uz Kanāriju salām. Bet vakar e-pastā saņēmu labu ziņu no viesnīcas īpašnieka Maltā, esam ar Lauri pieņemti darbā, mums tikai jānosauc datums, kad braucam,” stāsta Raivis, kurš Smiltenes tehnikumu absolvēja 2014./2015. mācību gadā.Kamēr Lauris vēl ir ceļā uz interviju, Raivis atzīst, ka pirms gadiem trīs četriem viņu biedēja prakses iespējas ārzemēs vairāku iemeslu dēļ – spāņu valodas nezināšana, iepriekšējas darba pieredzes trūkums un pilnīgi sveša zeme. “Bet tad mūsu ekonomikas skolotāja Inguna Avota atnāca ar vecāko kursu audzēkņiem, kuri stāstīja par pieredzēto prakses vietās ārzemēs, par piedzīvojumiem un iespējām. Sapratu, ka varbūt vienreiz mūžā man tiek dota iespēja aizbraukt uz Kanāriju salām, un es to pieņēmu. Līdz tam ārpus Latvijas biju devies uz Slovākiju un Poliju, kad vēl spēlēju futbolu. Aizbraucu, nospēlēju spēli, vēl pāris ekskursiju un atpakaļ uz Latviju. Kanārijas bija pavisam kas cits. Darbs lielā viesnīcā, restorāna virtuvē jāpalīdz produktu sagatavošanā un ēdienu pagatavošanā, jāservē galdi. Mums, praktikantiem, atmaksāja dzīvošanu, darbā bez maksas varējām paēst trīs reizes dienā, katru mēnesi par padarīto saņēmām trīssimt eiro un vēl mums projekts piešķīra naudu, ar kuru šajā salā varēja iztikt,” par pirmo praksi ārzemēs stāsta Raivis.Tā viņam bija pirmā īstā darba pieredze izvēlētajā profesijā. “Pirms tam skolā bija tikai tādi iesildīšanās darbi, taču iegūtās zināšanas tur noderēja. Tagad saprotu, ka ir jāmācās un cītīgi jāklausās, ko saka skolotāji, jo, uzsākot darba gaitas, domās, ka tu visu zini un proti. Neprotot spāņu valodu, pirmajā darba dienā pārņēma dīvainas sajūtas, bet, aizejot mājās, likās, ka esmu tik saviļņots, jo varu izdarīt to, ko no manis gaida, darbs nav tik grūts, arī kolēģi forši. Lai sevi pierādītu, paliku darbā vēl pēc maiņas un palīdzēju kolēģiem,” atceras jaunietis.Šajā laikā viņš iepazinies gan ar jauniem cilvēkiem, kuri kļuvuši par labiem paziņām, gan izpelnījies priekšnieka atzinību. Kad trīs mēnešu ilgā prakse tuvojusies finiša taisnei, darba devējs piedāvāja nedēļu jaunietim bez maksas pavadīt viņa viesnīcā kā apmeklētājam un izbaudīt viesiem piedāvātās ērtības.
Bailes tikai traucēAtgriežoties atpakaļ Smiltenes tehnikumā, Raivis tajā uzturējās vien sešas dienas, jo I. Avota viņam un vēl citiem jauniešiem piedāvāja iesaistīties Erasmus+ projektā un mēnesi savas profesionālās iemaņas pilnveidot Maltā. Šajā braucienā Raivim piepulcējās vairāki kursabiedri, tostarp labs draugs Lauris. “Pirmajā reizē es nobijos un neaizbraucu uz salām, otrajā reizē piekritu bez domāšanas. Pasaulē notiek nemieri, terorakti, bēgļu problēmas. Protams, māc bailes, bet mēs neviens nevaram zināt, kas notiks nākamajā mirklī. Arī ejot naktī pa mežu, priekšā var izlēkt izbadējies vilks vai lācis. Tāpēc vairāk jādomā pozitīvi. Piecdesmit gados mēs varēsim mazgāt saldējuma kastītes un teikt – gan jau noderēs, bet, kamēr esam jauni, ir jāizbauda dzīve, jāizmanto iespējas un jāredz, kas notiek citviet pasaulē. Dzīvojam tikai vienreiz. Darba pieredze ārzemēs ir tikai viens no ieguvumiem. Visi šie braucieni dara bagātāku iekšēji, var iepazīt kultūru, cilvēkus, apskatīt visādas vietas, vēl labāk iepazīt savus draugus, uz kuriem vari paļauties grūtos brīžos, un tajā pašā laikā kopā darīt trakas lietas,” stāsta grundzālietis Lauris.Viņš pārliecinājies, ka nezināšana nav šķērslis, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Lielākais šķērslis ir bailes, bet tās jauniešiem pazuda tiekot izmestiem no savas komforta zonas – ierastās vides Latvijā. “Maltā man darbs bija kādā galvaspilsētas Valletas šķērsielas kafejnīcā. Pienākumos bija pieņemt pasūtījumus un pēc tam apkalpot klientus. Nedēļas nogalēs, kad kafejnīca bija cilvēku pārpildīta, varēju sajust īsto darba vidi, bet darbadienās bija laiks aprunāties ar klientiem. Angļi bija ļoti atvērti un labsirdīgi cilvēki. Taču ar viņiem arī sanāca kuriozs. Pieņemot pasūtījumu, nebiju īsti sadzirdējis, kādu kokteili viņi vēlas, divas reizes atnesu nepareizo. Beigās man pateica paldies, ka esmu viņiem šo vakaru savas muļķības dēļ padarījis riktīgi labu. Galvenais ir izturēties dabiski un komunicēt ar cilvēkiem,” pārliecinājies ir Lauris.
Kamēr jauni un enerģijas pilniTikpat svarīgi, nokļūstot svešā zemē, ir to iepazīt. Jaunieši stāsta, ka laikā, kad viņi atradušies gan Maltā, gan Kanāriju salās, turp devušies arī citi tehnikuma audzēkņi. Ne viens vien sev atvēlēto laiku pavadījis tikai strādājot un pēc tam atpūšoties mājās, kas, viņuprāt, ir nepareizi. “Pazinām tādas meitenes, kuras brīvajā laikā garlaikojās, neko nebija apskatījušas, kamēr mēs jau bijām paguvuši daudz ko redzēt un izbaudīt. Gājām helovīnos, lēcām no klintīm, ballējāmies. Esam mazliet traki, bet tas viss ir jāpiedzīvo jaunībā. Reiz pēc ballītes izdomājām stopēt uz mājām, līdz kurām mums bija kādi seši kilometri. Gājām pa ceļu, bet galu neredzējām. Sākām stopēt, bet neviena mašīna neapstājās. Tad viena apturēja, iekāpām iekšā un ar draugu noteicām – labi, ka kāds mūs paņēma. Un tad šoferis iesaucās – o, latvieši. Izrādījās, tas vīrietis bija no Latvijas un Maltā jau dzīvo kādus divdesmit gadus,” par piedzīvoto mēneša laikā Maltā stāsta Raivis no Raunas. Pieredzētais Maltā toreizējos tehnikuma audzēkņus vēl vairāk mudināja iepazīt citas valstis un sevi pašu. “Tas bija pēdējais gads skolā. Kad absolvējām tehnikumu, mums nebija miera. Bijām pārliecināti, ka vajag atkal kaut kur kopā doties un redzēt pasauli, kamēr esam jauni un enerģijas pilni,” stāsta Smiltenes tehnikuma audzēkņi.Viņiem tas arī izdevās, jo apņēmības pilni devās nu jau pie savas bijušās ekonomikas skolotājas I. Avotas. “Mēs prasījām, vai vispār šāda iespēja pastāv. Inguna atbildēja, ka desmit absolventi projekta ietvaros varēs stažēties ārzemēs. Lūdzāmies šo iespēju un uzrakstījām motivācijas vēstuli ātrāk kā citas reizes. Tikām atkal uz Kanāriju salām. Tas bija pagājušā gada septembrī. Pirms tam katrs no mums, es, Imants un Lauris, strādājām savas ģimenes saimniecībā,” saka Raivis.Ar šo braucienu jauniešiem saistās vislielākie piedzīvojumi, kas sākušies jau Diseldorfas lidostā, bet turpinājās nokļūstot savā jaunajā darbavietā – viesnīcā. “Dabūjām numuriņa atslēgas un sākām iepazīt salu – vispirms jau viesnīcu, tad nobaudījām tradicionālos ēdienus un devāmies izklaidēties. Kad kādu laiku jau bijām uzturējušies salā, noīrējām mašīnu, lai varam vairāk ko redzēt. Aizbraucām uz vienu skaistu vietu, kur uzņēma “Trojas zirgu”, esam bijuši mini tuksnesī, arī šeit esam stopējuši, kaut gan tas ir aizliegts, bet tajā pašā laikā atkal iepazinām jaunus un foršus cilvēkus no dažādām valstīm,” stāsta tehnikuma absolventi, kuri atkal ir gatavi jauniem izaicinājumiem.
Apkārt EiropaiStāstot par piedzīvoto pēdējo gadu laikā, abi jaunieši visu laiku smejas, jo ik pa brīdim atceras visai neprātīgas lietas, kas viņu vecākiem varētu radīt satraukumu un sirmus matus. Bet tāda jau esot jaunība. Kļūstot pieaugušākiem, abu ambīcijas un idejas kļūst tikai lielākas. Lauris un Raivis nezina, ko šobrīd dara trešais draugs Imants, bet paši sapņo apceļot Eiropu. Vairs nevienam viņi nav jāpamudina rīkoties, to jaunieši tagad paši prot. “Esam izdomājuši, ka varētu apceļot Eiropu, pastrādājot vienā valstī un iekrājot naudu, lai varētu doties uz nākamo, bet starta kapitāls tik un tā vajadzīgs. Tāpēc uzrakstīju savam bijušajam priekšniekam Maltā, vai ir iespēja strādāt pie viņa. Atbilde ir jā!” priecīgi paziņo Raivis.Viņi ir pateicīgi savai bijušajai skolai, it īpaši I. Avotai, kura ir ieguldījusi tik lielu darbu, lai palīdzētu jauniešiem. Tādas lietas esot jānovērtē. “Inguna ir zelta cilvēks. Paskatieties uz šīm bildēm rāmīšos. Visi tie cilvēki ir Erasmus+ projektu dalībnieki, viņi visi smaida un priecājas. Kādam tā varbūt ir lielā iespēja dzīvē izsisties, un, ja nebūtu Ingunas, varbūt nekas no tā nemaz nebūtu,” norādot uz kabinetā esošajiem lielformāta foto rāmjiem, saka Lauris.I. Avota “Ziemeļlatvijai” piebilst, ka pati ir mazliet dulla, bet redzot, kādas iespējas audzēkņiem paver starptautiskie projekti, kā tie viņus bagātina un izmaina, iesāktais darbs ir jāturpina. “Es pati sākumā nemācēju angļu valodu, nebiju ceļojusi, bet degsme bija tik liela, ka atlika tikai rīkoties. Nemēģinot mēs nekad neuzzināsim, ko varam!” iedrošina Smiltenes tehnikuma skolotāja.
