Nezinu, kā citi, taču es ārzemēs vienmēr esmu centusies nogaršot vietējās virtuves ēdienus, arī tad, kad pirms pāris gadiem meita apmaiņas programmā studēja Gentē, Beļģijā. Īsi pirms viņas apciemojuma ēterā “gaisā gāja” kārtējais TV raidījums ciklā “Sirmais. Kulta ēdieni”, kurā pavārs Mārtiņš Sirmais viesojās tieši Gentē, ēda tur pagatavotos frī kartupeļus un atzina, ka Beļģijā ir pasaulē labākie frī pasaulē. Tad nu, aizbraucot ciemos pie meitas, viens no pirmajiem lūgumiem bija aizvest mani uz to pašu frī kartupeļu bodīti, kurā pabija Sirmais, lai nogaršotu gan slavenos beļģu frī, gan citus viņu fritētos našķus – eļļā vārītus, mīklā mērcētus gaļas gabaliņus. Nebija slikti, taču cits Beļģijas virtuves zīmols – mīdijas – garšoja labāk. Savukārt slavenās beļģu vafeles manā vērtējumā visgardākās bija nevis smalkā vafeļu kafejnīcā Gentes vecpilsētā apēstās, bet tās, ko nopirku kioskā pilsētas dzelzceļa stacijā – mīkstākas un “cukurainākas”. Pamatīgu izēšanās tūri piedzīvoju Gruzijā, kur bistro līdzīgā ēstuvē kalnos svaigā gaisā viesmīlīgie gruzīni galdā cēla visus savas virtuves lepnumus – hinkali, hačapuri, šašliku un ko tik vēl ne, līdz galds vai lūza. Tas viss atmiņā iešāvās, uzzinot, ka Dubaijā (Apvienotajos Arābu Emirātos) sarīkotajā starptautiskajā pārtikas izstādē līdz ar 10 citiem Latvijas pārtikas ražotājiem savu produkciju mūsu valsts kopējā stendā šonedēļ popularizē arī konditorejas izstrādājumu ražotājs uzņēmums “Kārumu fabrika”, kura ceptuve atrodas Grundzālē. Mūsu uzņēmēji un mājražotāji ir tā sasparojušies, ka Smiltenes novadā vien varētu izveidot ne tikai ārzemniekiem, bet arī pašiem latviešiem saistošu gardēžu tūri. Smiltenes pusē cep ne tikai tradicionālo latviešu rupjmaizi, bet arī ražo saldus našķus, dzirkstošās bērzu sulas, ābolu sieru, netradicionālus ievārījumus un citus gardumus, kas sola arī jaunas garšas izjūtas.
