Kādreiz televīzijā paskatos slaveno latviešu seriālu “Ugunsgrēks” un nevaru saprast, kāpēc Latvijā ir tik maz kvalitatīvu filmu, ko rādīt televīzijā.Turklāt pašreiz sāk raidīt gluži jaunu – “Bitīt’ matos”, kas krietni pat pārspēj “Ugunsgrēku” ar tukšumu un, kā teiktu Rūdolfs Blaumanis, trauku plēšanas jociņiem. Līdzīgus seriālus piemeklē arī ārzemēs – nu jau kādu laiku varam redzēt “Divarpus vīrus”. Lēti jociņi, asprātīgi teicieni, lai sasmīdinātu, bet ar reālo dzīvi šīm filmām nav nekā kopīga. Ir saprotama arī auditorija. Pēc spraiga ikdienas darba rodas vēlme atslābināties un vienkārši pasmieties, skatoties seriālus. Neko nopietnu un traģisku neviens vairs negrib. Uz to arī spēlē šo seriālu veidotāji.Vēlos tikai zināt, vai nevienam nav ienācis prātā padomāt par nopietnu filmu rādīšanu televīzijā. Arī tās skatoties, nereti aizmirstas visas problēmas apkārt un skatītāji sāk dzīvot līdzi varoņu izjūtām. Viens no populārākajiem seriāliem bija vēl padomu gados uzņemtais “Ilgais ceļš kāpās”. Pašlaik no pulksten 18 līdz 22 iet tikai lētas komēdijas un kriminālseriāli. Ir arī mūsdienās talantīgi režisori, kas radījuši filmas, kuras ir starptautiski atzītas. Varam pieminēt kaut vai “Kurpi”, ko tikpat kā vairs neredz, vēl ir “Es esmu šeit”, “Mammu, es tevi mīlu”, “Modris”, “Izlaiduma gads”. “Mans tēvs baņkieris” un “Pelnu sanatorija”. Skatoties vienīgi lētās komēdijas, paši skatītāji ar laiku notrulinās, vai arī atmet ar roku televizoram. Jaunās filmas, protams, vispirms rādīs kinoteātros, bet arī televīzija būtu pelnījusi tādu kino.
