Diezgan bieži gadās dzirdēt, ka tauta ir ļoti gudra, vajadzētu tikai šai gudrajai tautai dot pilnu vaļu, un tad viss nokārtotos vislabākajā veidā. Šis apgalvojums gan laikam nav attiecināms uz Saeimas un citām vēlēšanām, jo, lai cik gudri tauta būtu balsojusi, rezultāts parasti neapmierina nevienu.Par tautas gudrību nācās domāt nesen, kad Rīgā bija pulcējušies pāris simti piketētāju, lai protestētu pret tā saucamo bēgļu uzņemšanu. Starp lozungiem bija prasība Latvijai izstāties no Eiropas Savienības, jo, lūk, pie bēgļu kvotām vainīga Brisele.Tas nav pirmais gadījums, kad sevi par gudriem vērtējušie ļaudis aicina valsti izstāties no Eiropas Savienības, kuras birokrāti citu neko nedarot, kā tikai gudrojot visādus ierobežojumus latviešu tautai. To gan izliekas nesaprotam, ka no Briseles fondiem Latvija kā trūcīgākā pēcpadomju valsts katru gadu saņem gandrīz tikpat daudz, cik investīcijās spēj izsniegt pašu valsts budžets. Nav Latvijā nevienas nopietnas būves, kas nebūtu celta ar Eiropas līdzfinansējumu. Nacionālā bibliotēka, teātru ēku renovācijas, skolas, slimnīcas un slimnīcu modernais aprīkojums, ceļi un tilti. Par palīdzību zemnieku saimniecībām nemaz nerunājot. Un tas, ka vairs nepastāv robežas starp valstīm, arī ir Eiropas Savienības devums.Šeit nemaz nerunāju par to, ka pilnīgi neatkarīga un noslēgta Latvija vispār nespētu pastāvēt, un to piesaukto dažu desmitu Sīrijas bēgļu vietā mums pavisam nemanot būtu saradušies daudzi tūkstoši migrantu no citas puses.Kad vēroju minētos protestētājus, starp kuriem vairums patiesi Latvijas patrioti, man acu priekšā uzpeld kāda personīgi pieredzēta aina. Tas bija toreiz, kad likvidējās Krājbanka. Kā daudziem citiem, arī man tur glabājās neliela naudas summiņa, tā teikt, nebaltām dienām. Bija atbraukusi jaunu cilvēku, liekas, studentu, grupa, kuri tepat Valkā veica vajadzīgos pārskaitījumus uz citu banku. Priekšpusdienā rinda bija milzīga, un es nolēmu, ka to izstāvēt nav manos spēkos. Otrreiz aizgāju krietnā pēcpusdienā, patiešām rinda bija sarukusi, palikuši tikai kāds desmits cilvēku. Nolēmu gaidīt, bet nebiju rēķinājies, ka gaidīšana sanāks tik gara – daļēji stutēdamies gar sienu un balstīdamies pret palodzi, nostāvēju veselas četras stundas. Kad man priekšā vairs bija tikai četri cilvēki, no telpas iznāca jauneklis un piedāvāja apkalpot ārpus rindas tos klientus, kuri gatavi naudu ieskaitīt internetbankā. Garām gāja kāda jaunkundze un, padzirdusi par internetbanku, tūdaļ iegāja pa atvērtajām durvīm. Un tad tikai sākās! Pusmūža sieviete, kura rindā jau bija nokļuvusi līdz durvīm, pēkšņi sāka kliegt par netaisnību. Kas tā par lietu, ka citi varot iet bez rindas, bet viņa, lūk, esot stāvējusi sešas stundas. Netaisnība, bardaks, cūcība un nekas vairāk! Jauneklis gan centās skaidrot par internetbanku, niknā sieva pat nemēģināja kaut ko saprast, apcirtās un aizgāja projām nikni lamādamās.Šo epizodi es lieliski atceros ikreiz, kad dzirdu runājam par to, cik tauta gudra. Jo tauta taču nav ne viena galva, ne vienas smadzenes, ikviens spēj saprast atbilstoši savai individuālai gudrībai. Un jo mazāk kāds saprot, jo skaļākā balsī deklarē savu gudrību.Tagad esam sagaidījuši jaunu valdību. Un atkal jau pat politiķu un žurnālistu aprindās tiek spriedelēts, ka šo valdību komandēs Aivars Lembergs, un tas gan esot pavisam slikti. Nav gan izprotams, kādā veidā Lembergs to varētu reāli izdarīt, bet ja arī tā būtu, tad pavisam nav zvanīts, ka šī ietekme būtu kaut kā Latvijai kaitīga. Desmit gadus ilgušajā krimināllietā pret Lembergu gan aizvien vairāk kļūst skaidrs, ka daudz vairāk skeletu skapī ir Šveices advokātam Meroni, kuru protežē mūsu prokurori. Sabiedrības noskaņojumu mēdz uzjundīt avīžu un televīzijas žurnālisti, kuriem pat vissīkākais notikums kalpo jandāliņu uzkurināšanai. Tajā pat laikā valstij būtisku problēmu analīze izpaliek, jo pārāk sarežģītas lietas gudro tautu garlaiko.Neņemos prognozēt, kā darbos veiksies Kučinska valdībai. Daudz kas būs atkarīgs, cik lielā mērā iejaukties valdības darbā būs spējīga Solvita Āboltiņa. Varu teikt tikai vienu – algas un pensijas dubultotas pēc nedēļas netiks, jo tas vienkārši nav iespējams.Mums, kas dzīvojam novados, lielākā mērā jāpaļaujas uz vietējiem spēkiem. Daudz kas ir nokavēts, jo mūsu cilvēki, kuri auguši un strādājuši sociālisma apstākļos, pieraduši gaidīt darba piedāvājumus no citiem, neuzņemoties nekādu iniciatīvu sava biznesa uzsākšanai. Ja kāds ko prata deviņdesmitajos gados, tad tikai pirkt un pārdot. Tagad gan viens otrs gribētu uzsākt ražošanu, bet nav vairs, kas strādā. Vismaz darba spējīgu un strādāt gribošu vīriešu laukos un mazpilsētās gandrīz vairs nav. Nedaudz labāka situācija ir ar sievietēm, vismaz mājražošanas jomā vēl gana lielas iespējas. Gribas cerēt, ka Valkas domes aktivitātes dos zināmus rezultātus, jo jārada apstākļi mazajam biznesam arī tāpēc, lai varētu aicināt atgriezties dzimtajās vietās pasaules ceļos aizklīdušos. Tiem, kas cer uz pārāk raitu darbošanos, der atcerēties, ka valsts pārvalde neatkarības gados ir fantastiski birokratizējusies, jo nekad Latvijas vēsturē nav praktizēti tik milzīgi papīru plūdi. Par to liecina kaut vai tas neaprakstāmais moku ceļš, kāds Valkai jāpieveic, lai reģistrētu savu Krājaizdevu sabiedrību.Kaut mūsu dienās Latvijas lauki ražo vairāk produkcijas nekā labākās ražas gados kolhozi, cilvēku laukos palicis maz. Izeja būtu mazie uzņēmumi. Iespēju daudz, to apliecina pasaules pieredze. Vieni ražo sēņu pulveri, citi kurināmās granulas no visa, ko uzskata par atkritumiem. Varbūt vajadzīga zinātnieku palīdzība, lai radītu tehnoloģijas, teiksim, liekās zāles un salmu pārstrādei derīgos produktos. Tad varbūt prastu gūt labumu arī no Zvārtavas puses latvāņiem. Ir vajadzīgs tikai kāds, kurš sāk kustināt smadzenes.
