Līga
Sirdsstīga
Viena nepatiesa sirdsstīga zaļaCauri dzīvēm vilkās un auga.Ne stalti un lepni tā dzīvot ļāva,Ne skaisti melnās oglēs degt.
Liktens dienā krāšņi svinot mirkliJau dvēsļu stūrīšos stāv pirmais māns.Un no rokās balto ziedu klēpjiemMelnās sēklas nemanāmi lēni krīt.
Vēlāk divi it kā saistīti cilvēkiDaudz melnu puķu dārzā dēstīja.Brīžam dzīvi kā cauru traukuSvieda un gāza, un apkārt meta.
Tagad no laika atklāsmēm ziņu,Ka sāpju puķēm veldzi grūti dzert,Kam mānīt sevi un izlikties citiem,Ja vējš daudz sausu zaru met.
Kad vēlreiz pavasaris nāktu ziedēt,Ar saknēm visu nepatieso rautu nost,Ja mirklis dzidrā patiesībā nespīd,Kā tekošs jumts tas visu dzīvi pil.
Paši vien dziļi vainīgi esam,Ja kaut kā dēļ pārdevām dvēseli savu.Tāpēc ne balti dzīvojām, ne patiesi mīlējām,Kāda tukša čaula ap dzīvi skan.
Raimonda Pušpure
* * * Ik mirkli, kad ieraugām viens otru,Mēs zinām to, ko citi nezina. Mīlestība tiek aptīta ar klusuma segu.Pagātne tiek izdzēsta ar dzēšgumiju.Bet vai jūtas var ietīt klusuma segā?Un atmiņas izdzēst ar dzēšgumiju? Nē, jūtas un atmiņas paliek mūsu sirdīs. Tikai tagad viss ir savādāk,Mums katram ir sava atšķirīgā dzīve,Mūsu acu skatieni vienmēr sastapsies,Lai atcerētos par mīlestību,Kas reiz bija.Tā paliks Tevī un manī,Neraugoties uz to, ka tiekam sāpināti,Jo paši mēs izvēlējāmies būt ar tiem,Ar ko esam tagad.
