Dzīvē kā jau dzīvē, – baltās prieka joslas mijas ar melnajām, kad sirdi pagrauž depresijas tārpiņš. Pēc tam viss atkal ir kārtībā, un gribas uzsmaidīt pasaulei un līdzcilvēkiem. Taču, kā jau zināms, baterijas mēdz izlādēties, ja netiek “pabarotas”. Tāpat ir ar pozitīvo enerģiju. Skolā fizikas stundās taču mācījāmies par enerģijas nezūdamības likumu. Enerģija nezūd un nerodas no jauna. Tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. Un man ir prieks par to, ka jau rīt atkal būs iespēja iegūt pozitīvas emocijas. Ir klāt ikgadējais Smiltenes ģimnāzijas aerobikas festivāls, kas nav nekāds parasts festivāls, bet gan krāšņs, intriģējošs, atraktīvs, skatāms un baudāms Šovs ar lielo burtu. Zinātāji sapratīs, par ko runāju. Pārējiem tas jāredz savām acīm. Ja nemaldos, šis ir jau 16. gads, kad Smiltenes ģimnāzija rīko savu aerobikas festivālu, un, lai nu kā, skolēnu paaudzēm mainoties, šajā laikā gājis, pat kā pa viļņiem (spoži, pat mazi mākslinieciski šedevriņi klašu priekšnesumos mijušies arī ar dažbrīd rutīnu jeb monotonu atrādīšanos), festivāls joprojām pastāv uz “urrā”. Manuprāt, Smiltenē uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tik populāri pasākumi ar tik ilgu vēsturi. “Bet nezāles jau neiznīkst…” reiz dziedāja “Līvi”. Tas – ar smaidu, jo šajā gadījumā ir radīts un, pateicoties jauniešu enerģijai, izaudzis kaut kas tik labs, kas nemaz nevar tā ņemt un iznīkt. Un vēl šajā “Līvu” dziesmā ir vārdi: “Vienalga, kas šajā saulē ir bijis, Tas labākais taču vēl tikai būs…” Protams, pieaugušo cilvēku dzīve jau nav mūžam nevīstošu rožu dārzs, un tāpēc ne viens vien bijušais jaunietis savā lielajā dzīvē kļūst nīgrs un ņerkstīgs. Taču, ja gribat pozitīvisma terapiju, kaut uz brīdi izmantojiet iespēju komunicēt ar saviem bērniem un viņu draugiem. Viņu dzīvesprieks pielīp.
