Savos jaunības gadu ceļojumos Tadžikistānā dzirdēju parunu: “Čūskas sakostais no striķa baidās.” Šo teicienu atceros ik reizi, kad saskaros ar mūsdienu vāciešu bailēm no savas valsts nacistiskās pagātnes. Lai tikai neviens neiedomātos viņus uzskatīt par trakā fīrera piekritējiem. Līdzīgus kompleksus pārdzīvo arī briti, franči, nīderlandieši saistībā ar savu zemju koloniālo pagātni. Tāpat arī amerikāņi kā velns no krusta baidās no iespējama apvainojuma rasismā. Un vēl – visi Rietumu kultūrai piederīgie baidās no apvainojumiem antisemītismā.Tā veidojusies šodienas eiropeiskā izpratne par toleranci un cilvēkmīlestību. Pēc jaungada nakts notikumiem Ķelnē it kā sākusies dažu maldu teoriju pārvērtēšana. Bet būtu bijis vajadzīgs, lai šīs garīgās masalas sabiedrība būtu izslimojusi kaut nedaudz agrāk. Tikai tagad prese sāk atgādināt, ka kaut kas līdzīgs noticis Zviedrijā jau aizvadītajā vasarā. Un pavisam kautrīgi briti atgādina, ka civilizētajā Britānijā grupa pakistāniešu izcelsmes vīriešu veselu 15 gadu garumā izvaroja vietējās meitenes, tiek lēsts, ka pavisam cietušas pusotra tūkstoša jaunkundžu. Kaut policijai ticis ziņots, bet britu policisti baidījās celt trauksmi tāpēc, ka tad viņus varētu apvainot rasismā, fašismā un tolerances trūkumā.Bet problēmai ir arī cita puse, par to visai kautrīgi pieminēja kāda zviedru žurnāliste. Lieta tā, ka jau agrāk zviedru zaļumballēs pašu zviedru jauniešu izpildījumā līdzīgas jaunu skuķu apgrābstīšanas bijusi pierasta lieta. Kad jaunskungi nedaudz iedzēruši, bet daļa jaunkundzīšu ģērbušās knapās kleitiņās un bez krūšturiem, tad tumšākā deju laukuma stūrī rokas mēdza aizslīdēt aiz bruncīša – kamēr sākas dziļā elpošana. Par šādu praksi pirms gadiem trīsdesmit daudz stāstīja Valkas kultūras nama darbinieki, jo arī pie mums jau toreiz veidojās zināms pusaudžu slānis, kas no partnerēm pieprasīja uz dejām ierasties bez krūšturiem un biksiņām. Parasti tāds tādu atrod, un viss notiek. Nav pamata uzskatīt, ka vācu jauniešu vidē nekas tāds nebūtu praktizēts.Tagad žurnālisti piemin dienvidu tautu vīriešu īpašo seksualitāti. Te gan nemaz nav jāraugās uz arābu pusi. Kādreiz mēdzām pasmieties par faktu, ka deviņus mēnešus pēc Maskavas jaunatnes un studentu festivāla daudzām maskavietēm dzimuši melnīgsnēja izskata bēbīši. Arī vēlāk, kad Maskavā mācījās daudz studentu no visas pasaules, liela daļa arābu puišu uz dzimteni pārveda gaišmatainas sievas. Tiesa, gadījās arī traģēdijas, kad gultas priekos pārbaudītais līgavainis savā dzimtenē pārvesto blondīni par dārgu naudu pārdeva kādam harēmam.Un vai tad arī starp latvietēm nav bijis dāmīšu, kuras brauca uz Gagru vai Suhumi, lai tur pārliecinātos, cik jaudīgi gultas priekos ir kaukāzieši? Varbūt atcerēsimies, kā viena prominenta dāma uz Valku pārveda dižciltīgu slimību – šī iemesla dēļ vīrs pieprasīja šķiršanos.Par to es runāju tāpēc, lai visi saprastu, ka arī starp mūsdienu migrantiem no Tuvo Austrumu zemēm ir ne mazums, kuri pilnīgi likumīgi apprecas ar eiropietēm, tostarp arī latvietēm. Bet mazāk pieminēti fakti, kad arābu vai pakistāniešu vīrieši vienkārši izklaidējas ar Eiropas blondīnēm, kuras vasaras vakaros pastaigājas mini kleitiņās un ar plikām nabām – pēc abpusējas vienošanās. Vīrieši parasti mīl plātīties ar savām seksuālajām uzvarām, un tad nav brīnums, ka šo ļaužu sabiedrībā veidojas priekšstats par viegli pieejamām palaistuvēm, kurām no dziļa dekoltē krūtis pašas veļas ārā. Tas ir tik krasā pretrunā ar musulmaņu tradīcijām, ka mūsdienu Eiropas sieviešu ģērbšanās stils viņiem atgādina izlaidības zaņķi. Kad vasarā divas Parīzes studentes bija nolēmušas pasauļoties parka zālājā, viņām ar rungām uzbruka vairāki musulmaņi, jo viņiem šķita, ka tiek zaimotas Allaha noteiktās tikumības normas.Protams, mēs varam atgādināt, ka, ierodoties svešā zemē, jāievēro šīs zemes likumi un tradīcijas. Kādreiz kāds gruzīns man teica: “Ja ciemiņš ciena mūsu tradīcijas, viņš ir mūsu draugs.” Tomēr musulmaņi ir tik ļoti pārliecināti par savas dzīvesziņas pārākumu, ka savas uzvedības normas gatavi pieprasīt no visiem citiem, kur vien ieradušies.Izrādās, ka islāmticīgajam arī mēdz paslīdēt kāja, vispirms jautājumā par alkohola izmēģināšanu. Savulaik Vidusāzijā, un tas bija 1966. gadā, mēs ar draugiem smējāmies, ka dižā krievu tauta vietējiem ļaudīm iemācījusi vienu būtisku kultūras sastāvdaļu, proti, dzert vodku no kantainajām tējas glāzēm. Tiesa, šādus gadījumus nemanījām daudz, bet tādi bija, daudz biežāk sastapāmies ar narkotiku apdullinātajiem, jo opiātus mēdza transportēt pāri Pjandžas upei no Afganistānas.Lai nebūtu eiropiešiem jāsapelnās apvainojumi ksenofobijā un fašismā, ir vajadzīgs ieviest elementāru kārtību, uz kādu visai prasmīgi mēdz būt vācieši. Vispirms ir jāzina, kādus ļaudis un ar kādiem nolūkiem izmitinām pie sevis. Vācieši tikai tagad attapuši, ka apmēram četri simti tūkstoši laimes meklētāju, kuriem nav izsniegtas uzturēšanās atļaujas, nekur no valsts nav aizbraukuši, bet turpina dzīvot nelegāli. Ja cilvēks valstī dzīvo nelegāli, viņam nav darba un ienākumu, viņš dzīvo no izkrāptiem pabalstiem vai zagšanas. Ja ieliksi laupītāju cietumā, tur viņš visai ātri tiks izskolots par džihādistu, kurš vai nu brauks karot par “Islāma valsti”, vai arī gatavosies veikt kādu teroraktu pret tiem, kas viņu žēlojuši. Grūti atšķetināms problēmu mezgls, un tā sauktā integrācija īstenojas tikai ar indivīdiem, nevis veselām kopienām.Bet sievietēm ir viens līdzeklis, lai pasargātos no nevēlamas melnīgsnējo vīriešu uzmācības. Liekas, vismaz Vācijā to vēl ļaudis nav izpratuši. Proti, austrumnieku vīrieši paniski baidās no vecāku sieviešu bardzības. Vajadzīgs, ka kaut viena vācu grosmutere feldfēbeļa balsī nokliedz, lai vācas septiņus išaka soļus tālāk, un gandrīz ikviens sieviešu kārumnieks atkāpsies. Saprotams, tas nedarbosies uz alkoholu baudījušu jaunekļu tūkstoti, bet kā individuāls aizsardzības paņēmiens darbojas nekļūdīgi. To man kādreiz stāstīja kāda blonda virsnieka sieva, kurai nācās daudzus gadus nostrādāt skolās uz Irānas un Turcijas robežām.
