Šonedēļ izlasīju ziņu par valmieriešu vēlmi savu skaisto pilsētas centrā uzstādīto Ziemassvētku egli sazāģēt malkā un uzdāvināt daudzbērnu ģimenei, kura dzīvo ar malku apkurināmā mājoklī. Tiešām no sirds nopriecājos par šo vēsti, jo parasti pēc svētkiem, redzot eglītes samestas pie atkritumu urnām, pārņem skumjas. Kolēģe atzinās, ka šī iemesla dēļ viņa eglīti mājās vairs nenes. Svētku noskaņas radīšanā izlīdzas ar vāzē ieliktiem zariem. Šajās dienās lasu informāciju no Rīgas Zooloģiskā dārza, ka ar vēl zaļajiem skujkokiem, kas palikuši pēc svētkiem, mielojas kamieļi un kazas. Arī feini, ka rīdzinieki izdomājuši savus svētku kociņus izmantot dzīvnieku vēderpriekiem un vitamīnu nodrošināšanai. Ziemā tas ir svarīgi. Zinu, ka ir prātīgi saimnieki, kuri svētku kociņu nevis izmet laukā, bet izdomā, kā to varētu lietderīgi izmantot saimniecībā. Pirmais variants jau zināms – sazāģēt kurināmajā. Tie, kuriem nevajag malku, eglīti var izmantot kā balstu puķēm, piemēram, puķuzirņiem vai kresēm. Ir tādi, kuri vēl nenobirušos kociņus aiznes uz kūti lopiem, jo zaļā eglītē ir daudz dabisko vitamīnu. Variantu ir daudz, tikai jāizdomā, kurš no tiem katram pieņemams. Taču variants, ka eglīti, kurai vēl skujās ieķērušies spīdīgi eņģeļmati, izmest pa daudzdzīvokļu mājas logu, gan ir nekaunīgs. Un tādi gadījumi ir bijuši ne mazums. Pazīstami sētnieki stāstījuši, ka pēc svētkiem ir jālasa ne tikai tukšas pudeles, izsmēķi un izlietoti prezervatīvi, bet arī Ziemassvētku eglītes pašiem jāvelk uz atkritumu urnām. Lai nepiebirdinātu kāpņu telpu ar skujām, iespējams, nav slikti eglīti izmest pa logu, bet tad nu gan vajadzētu pārvarēt savu slinkumu un pašam stumbenīti aiznest līdz urnām. Cienīsim viens otru un neuzskatīsim, ka sētnieki ir visu pasaules mēslu vācēji.
