Man pienākas, un viss!

“Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt,” dzied latvieši. Pēdējā laikā ne tikai sabiedriskajos medijos, bet arī vietējās kopienās spriež par valdības lēmumu, kas paredz, ka nākamgad ar Eiropas Savienības bezmaksas pārtikas pakām vairs neatbalstīt maznodrošinātās personas. Mazāku atbalstu saņems arī trūcīgās personas.

Gatavojot publikācijas par šo tēmu, esmu izpētījusi šo paku saturu. Kvalitatīvi vietējo ražotāju bāzes pārtikas produkti, no kuriem tiešām var ģimenei pagatavot garšīgas maltītes. Taču vai es savai ģimenei ilglaicīgi gribētu gatavot vienu un to pašu, tas ir cits jautājums. Protams, nē, jo man pašai ātri vien apniktu.

Domājot par šīm sociāli neaizsargātām grupām, vienmēr sirdī esmu žēlojusi slimus un vecus vientuļos pensionārus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kuri tiešām ir zaudējuši darba spējas, un vientuļos vecākus ar bērniem. Negribu lielīties, bet esmu ar ēdienu palīdzējusi sirmgalvjiem un ģimenēm. Man nav pieņemams, ka garšīgs ēdiens tiek izmests. Izvēlos ar to dalīties, par to saņemot apstiprinājumu – cik garšīgi!

Dzīvojam nelielā pašvaldībā, tāpēc pieļauju, ka gandrīz katram paziņu lokā ir kāds vai kādi, kuri uz šo atbalsta paku izdales vietām brauc kā uz darbu. Tiešām saprotu, ka ikviens no mums var nonākt krīzes situācijā, bet ja šī krīze velkas gadiem? Nepārprotiet, neesmu pret sociālo atbalstu cilvēkiem, kuriem tiešām tas ir nepieciešams. Taču, ja dzirdu kādu no šo paku saņēmējiem bravūrīgi sakām, ka viņi neies strādāt par grašiem – 600 eiro mēnesī, tad man tiešām gribas kliegt. Jā, kliegt un pateikt šim “nabadziņam”, ka godīgajiem nodokļu maksātājiem, kuri arī saņem minimālo darba algu, nebūtu šādi, piedodiet, parazīti jāuztur.

Cik nav tādu ģimeņu, kurā viens vai abi vecāki saņem minimālo darba algu un audzina bērnus. Viņi neskrien uz Sociālo dienestu, nelamā valdību, bet dara visu, lai samaksātu rēķinus, skolotu bērnus un gādātu produktus. Zinu arī tādus, kuri, saņemot garantēto iztikas minimumu, nevis piepilda ledusskapi, bet dodas uz skaistumkopšanas procedūrām, iegādājas dārgu alkoholu un cigaretes. Zinu arī tādus, kuri darīs visu, lai tikai nestrādātu algotu darbu, jo piemetušās bezmaz vai visas pasaules kaites. Šo tēmu varētu turpināt ilgi un dikti, bet tāda īsta risinājuma tam nav. Tā sacīt – man pienākas, un viss!

Pēdējā laikā reizēm pat baidos atvērt sociālos tīklus, jo tur ir tikai palīgā saucieni dot pajumti klaiņojošiem suņiem, kaķiem un patversmes dzīvniekiem, kā arī anonīmi ieraksti, ka ģimenēs, kurās aug bērni, ledusskapis tukšs, saslimušajiem bērniem zāles nevar nopirkt, jo naudas nav. Bēdu leja. Ticu, ka dažas dienas pirms algas jāsajož jostas daudziem, un zinu, ka bērni mēdz saslimt visnepiemērotākos brīžos, bet tomēr mums, pieaugušajiem, ir jādara viss iespējamais un reizēm pat neiespējamais, lai bērni būtu paēduši un veseli. Iespējams, kādam šķitīs, ka esmu skarba, bet toties – patiesa! Lai mums nekad nebūtu jānonāk šādās situācijās. Labāk kādam, kuram tiešām ir nepieciešama palīdzība, iedodam siltu zupu un maizes riecienu.