“Ziemeļlatvijas” otrdienas numurā lasītājiem devām iespēju izlasīt interviju ar Smiltenes pilsētas kultūras centra vadītāju Ilzi Jēkabsoni par kultūras dzīvi pilsētā, kā tā tiek veidota, kas izdevies, par ko sāp sirds. Pieļauju, ka katram smiltenietim ir savs viedoklis par šo tēmu. Kad vēl biju bērns, dejoju tautiskās dejas pie Ievas Adāvičas un pati uzstājos koncertos. Tagad pasākumus lielākoties sanāk apmeklēt darba dēļ, fotografējot un intervējot. Arī tagad man ir iespēja izbaudīt gan sniegumu uz skatuves, gan pasākumu “virtuvi” ‒ gatavošanās procesu, satraukumu, emocijas. Negribas piekrist tiem, kuri apgalvo, ka Smiltenē nekas nenotiek vai notiek pārāk reti. Ielūkojoties kultūras centra vadītājas lielajā kladē, kas pārvērsta par kalendāru, katru nedēļu kāds datums ir aizņemts. Pasākumi ļoti dažādām auditorijām un gaumei. Atliek vien izvēlēties sev piemērotāko.Taču būsim godīgi, reti kurš to vien dara, kā gaida brīdi, kad kultūras centrā notiks kāds koncerts, lai steigšus uz to dotos. Un pat aizejot, atkal kādam kaut kas nebūs pa prātam. Es nebūt nesaku, ka viss vienmēr ir lieliski un noslīpēts līdz pēdējam sīkumam. Drīzāk mēs paši nezinām, ko īsti gribam, un pat ja zinām, vai tiešām apmeklētu to konkrēto pasākumu? Katrs sev var godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Man personīgi šķiet, ka nav nekā tāda, kā mums trūktu. Ir tik daudz iespēju, ka dažādot un bagātināt savu ikdienu un brīvos brīžus. Galu galā, kultūra neaprobežojas tikai ar Smilteni. Brauciet, baudiet un iedvesmojaties! Lai jums jauka šī ceturtdiena!
