Ceturtdaļgadsimts aizritējis kopš barikāžu laika Rīgā. Tas ir lieliski, ka šo īso, taču notikumiem piesātināto laiku ar mediju palīdzību plaši un visdažādākajos aspektos izklāsta barikāžu kustības organizatori un dalībnieki. Pirmais vārds, kas man ar šo laiku asociējas ir Jura Podnieka studijas kinodokumentālists Andris Slapiņš. Ar viņu esmu ticies tikai dažas reizes, turklāt parasti ziņu aģentūras (tolaik “Latinform”, tagad “LETA”|) pagrabstāva kafejnīcā. Šīs aģentūras fotonodaļā esmu stažējies pie fotogrāfa Ulda Pāžes, un mums izveidojās tik labas attiecības, ka tur iegriezos itin bieži. Tas bija lielisks fotogrāfu kolektīvs, un arī tolaik ļoti pazīstamais filmoperators Andris Slapiņš tur labprāt iegāja patērzēt, iedzert kafiju un apēst kādu smalkmaizīti. Es vairāk klausījos nekā piedalījos sarunās, taču bija ļoti interesanti. Pēdējo reizi tikāmies barikāžu laika sākumā un, protams, visas sarunas risinājās ap to, kā turpmāk notikumi varētu attīstīties. Fotogrāfi stāstīja savus piedzīvojumus un veiksmes. Atceros interesantu stāstu, kad Uldim Pāžem, braucot gar OMON bāzi, izdevās nofotografēt viņu bruņumašīnas, jo uz mirkli bija atvērti masīvie dzelzs vārti. Ap šādām niansēm vijās daudz sarunu. Tas visiem bija ne tikai nozīmīgi, bet arī aizraujoši. Tolaik tika atliktas malā intelektuālās un mākslu lietas. Grūti izskaidrot kāpēc, taču Andris bija īpaši harizmātisks cilvēks. Varbūt tāpēc viņa zaudēšana Bastejkalnā 1991. gada 20. janvārī tik stipri uzjundī tolaik piedzīvotās emocijas un atmiņas. Kad Latvijas neatkarībai naidīgie spēki sarīkoja apšaudi Rīgas centrā, Bastejkalnā nāvīgi ievainoja Andri. Līdzās bija arī studijas vadītājs Podnieks, un pēc Andra sacītā “filmē mani”, redzējām, kā izdziest talantīga cilvēka dzīvība. To nevar aizmirst.
