Kaut arī vairākums ļaužu pārvietojas ar automašīnām, joprojām vienai daļai iedzīvotāju vienīgā iespēja nokļūt tur, kur vajag, ir sabiedriskais transports. Pat neraugoties uz to, ka biļešu cena par braucienu starppilsētu autobusos ik pa brīdim tiek paaugstināta, cilvēki ir spiesti to maksāt, jo izejas nav.
No Smiltenes uz Rīgu un atpakaļ es braucu tikai ar autobusu un daru to regulāri, tāpēc tad, kad man nesen savas bēdas tālruņa sarunā izklāstīja kāda laukos dzīvojoša seniore, piekrītoši māju ar galvu, – jā, zinu, par ko viņai sāp sirds. Lieta tāda, ka starppilsētu autobusu šoferi vairs neizlaiž pasažierus tur, kur nav pieturas. Agrāk ar šoferīšiem varēja sarunāt, bet tagad viņi atsaka, iespējams, baidās, zinot, ka kāds no kolēģiem par to no savas algas samaksājis ar 70 eiro.
Citēšu valsts SIA “Autotransporta direkcija” (ATD) skaidrojumu, kāpēc sabiedriskā transporta šoferis neizlaidīs pasažieri tuvāk viņa mājām pat tad, ja lūdzēja būs laukos dzīvojoša seniore cienījamā vecumā, turklāt apkrāvusies ar somām pēc iepirkšanās pilsētas veikalos: “Pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.634 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas kārtība maršrutu tīklā” 9. punktu, reģionālās nozīmes autobusu maršrutā pārvadātājs nodrošina pasažieru iekāpšanu autobusā un izkāpšanu no tā autoostā vai autobusu kustības sarakstā norādītajā pieturā. Sods par šī punkta neievērošanu ir noteikts 70 eiro apmērā.”
Kad “Ziemeļlatvijā” tika publicēts mans raksts par šādu kārtību, tam bija ļoti daudz komentāru. Cilvēki sašutuši rakstīja, ka tāds likums ir jāmaina, jo autobusi domāti cilvēku labklājībai un cilvēcību nekāds likums nevar atcelt, bet kāds zinātājs norādīja uz vēl vienu noteikumu, – ja šoferis izlaiž pasažieri ne pieturā un ar pasažieri kaut kas notiek, visa atbildība ir uz šofera kakla. Teikt, ka pasažieru pārvadātāji varētu pievērt acis uz valdības noteikumu ievērošanu, nav pamatoti, – šie uzņēmumi ir finansiāli atkarīgi no valsts piešķirtajām mērķdotācijām, un viņiem likums ir jāievēro, jo arī viņus var uzraudzīt. Atbilstoši likumam ATD nosaka, aprēķina un kompensē pārvadātājam ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un kontrolē šo līdzekļu izmantošanas tiesiskumu un pareizību.
Un tagad ir tā, kā man stāstīja 79 gadus vecā kundze, kuru šoferis uz lauku ceļa neizlaida tuvāk mājām, bet tikai pieturā: “Vēl lietus sāka līt. Gāju, nesot smagos pirkumus, un domāju, – ak, Dieviņ, pažēlo mani” (un gan jau viņa nav vienīgā, šo noteikumu sistā).
Stāsts ir par to, ka valdības noteikumi tiek rakstīti atrauti no reālās dzīves (pat, ja reisa izpildes grafiku pagarinātu autobusa apstāšanās ārpus pieturām, elastīgi var noteikt nedaudz ilgāku kursēšanas laiku, – ne jau stundām ilgāku pagarinājumu tas prasītu). Taču diemžēl pastāv divas Latvijas, – reālā un tā otra, no kuras nesen, piemēram, izskanēja kāda ierēdņa aicinājums cilvēkiem ar maziem ienākumiem padomāt par savām vecumdienām, jau tagad iegādājoties nekustamos īpašumus vai investējot vērtspapīros.
Reklāma