Nereti “Ziemeļlatvijas” pastkastē saņemam vēstules, kurās rakstītājs izklāstījis savu sāpi, bet mēs, žurnālisti, nevaram par to uzrakstīt un noskaidrot visas nepieciešamās nianses, jo rakstītājs nav norādījis savu kontaktinformāciju. Tā nepieciešama, lai publikācijas veidotājs varētu personīgi sazināties ar vēstules autoru, lai pārliecinātos par rakstītā patiesumu. Nav svarīgi, vai tās rakstītas ar roku, vai elektroniski sūtīta. Tas tiešām ir svarīgi. Pieļauju, ka informācijas sniedzējs steigā to piemirsis norādīt, bet varbūt cilvēciski baidās, ka redakcija varētu atklāt viņa datus. Un tas ir saprotami, jo pieredze liecina, ka reizēm amatpersonas vai kāda pakalpojuma sniedzēji vairāk interesējas par informācijas sniedzēja personību, nevis problēmu, kura jāatrisina. Šādos gadījumos šķiet, ka vēl arvien kāds dzīvo laikā, kad priekšnieks bija Dievs visaugstākais, tāpēc aizmirsis, ka tieši viņš savā krēslā sēž tāpēc, lai risinātu jautājumus un palīdzētu cilvēkiem, nevis otrādi. Tomēr aicinām tos, kuri redakcijai uztic savas problēmas, norādīt savu kontaktinformāciju, jo mums, laikraksta veidotājiem, ir tiesības paturēt šo informāciju tikai savai zināšanai. Taču mēs tiešām priecājamies, ka iedzīvotāji mums uztic atrisināt kādu jautājumu un sniedz informāciju – ne tikai negatīvo, bet arī tādu, par kuru uzrakstot, jānotrauc aizkustinājuma asara. Mēs nevaram zināt par visu, kā arī būt klāt visos notikumos. Un tas ir tikai normāli, ka lasītāji piedalās “Ziemeļlatvijas” satura veidošanā, kas ataino vietējās dzīves notikumus, kā arī risina aktuālas problēmas, kas uztrauc un ir svarīgas iedzīvotājiem.
