Pēdējo gadu laikā Smiltenes novada Tūrisma informācijas centrs sadarbībā ar uzņēmuma “Sports S” īpašnieci Santu Paegli organizē sezonālus un tematiskus aktīvā tūrisma pasākumus (pārgājienus, velobraucienus ar fotorientēšanās uzdevumiem, kopīgu pikniku), kas izpelnījušies vietējo iedzīvotāju atzinību. Pasākumi notiek tepat Smiltenes apkārtnē, kuru vietējie it kā pazīst, bet tajā pašā laikā daudz ko piedzīvo un atklāj no jauna, vienlaikus arī apjaušot, ka skaistums slēpjas vienkāršībā. Santa ar savu vienkāršību, pozitīvismu, enerģiskumu un smaidu sejā liek ne tikai pašam pasmaidīt, bet arī iedvesmo doties tuvāk dabai, pamanīt nianses un novērtēt Latvijas skaistumu. Viņa lepojas, ka nāk no laukiem – Brenguļu pagasta Cempiem. Laukos esot tik daudz priekšrocību, kā nekur citur.Ņemot vērā Santas enerģiskumu un atklājējas garu, aktīvā tūrisma uzņēmuma vadīšana ir tikai viena no viņas ikdienas aktivitātēm. Uzņēmīgā sieviete nodibinājusi arī sporta-tūrisma klubu “Zaļā pēda”; trīs gadu laikā, kopš spēlē spīdmintonu, pasaules reitingā starp dāmām ieņem 9. vietu; pasniedz spīdmintona pulciņu Trikātas pamatskolā un vada treniņus bērniem un pieaugušajiem Brenguļu sporta centrā. Arī tas nav viss. Santa ceļojot daudz fotografē, internetā veido fotostāstus, darbojas Latvijas Spīdmintona federācijas valdē, nodarbojas ar miniatūru objektu izgatavošanu (no celtniecības materiāliem ir tapusi Trikātas baznīca, Mēru muiža un iesākta Vijciema baznīca mērogā 1:25), pēta dzimtas koku, bet jaunākā aizraušanās ir “BillionGraves”. Tas ir serviss, kas veltīts vērtīgu ierakstu, kuri atrodami kapsētās visā pasaulē, saglabāšanai.
Sports un ģeogrāfijaVisu laiku esmu bijusi ļoti aktīva, kaut gan mani vecāki nav lieli sportisti. Uzaugu laukos un joprojām tur dzīvoju. Man ir vecāks brālis, tāpēc kā mazā māsu visu laiku viņam gāju līdzi. Bijām privileģēti, jo pie mājas atradās vecās skolas futbola laukums, kur arī pavadījām vasaras vakarus. Vēl mani saistīja ģeogrāfija, biju kā mazs dabas pētnieks, kam interesēja aizvien jauni atklājumi. Tas viss kopā deva rūdījumu. Arī vidusskolas laikā mani interesēja gan sportiskās aktivitātes, gan ģeogrāfija. Pēc vidējās izglītības iegūšanas iestājos Vidzemes Augstskolā, kur studēju tūrismu. Jau studiju laikā sāku strādāt aktīvā tūrisma centrā “Eži”, vadīju velogrupas un pārgājienus. Kopā ar kolēģi nolēmām dibināt savu uzņēmumu saistībā ar nūjošanu, kas Latvijā ieguva aizvien lielāku popularitāti. Aizbraucām uz Beļģiju mācīties, lai iegūtu nepieciešamās nūjošanas prasmes. Pēc laika sapratu, ka gribu pakāpties augstāk un būt neatkarīga, pelnīt pati sev. Sākumā dibināju uzņēmumu, kas ir saistīts ar fotografēšanu, nevis tūrismu. Braukāju pa sporta pasākumiem, fotografējot visus pēc kārtas, nevis tikai labākos, kā to dara daudzi. Ņēmu piemēru no Igaunijas, pēc tam bildes ievietoju internetā un pārdevu. Kādu laiku tas strādāja labi, bet tad sākās viedtālruņu ēra – pārmaiņu laiks. Kopīgajā uzņēmumā visa darbība tika izbeigta, taču klienti palika. Sāku rīkot aktīvā tūrisma pasākumus, iemūžinot tos fotogrāfijās un pēc tam veidojot fotostāstus. Joprojām katru mēnesi rīkoju atvērtos nūjošanas pārgājienus. Izdomāju 10 līdz 15 kilometru garu maršrutu pa tuvējo apkārtni, ievietoju informāciju mājaslapā un aiziet! Cilvēki ierodas ne tikai no Valmieras puses, bet arī Limbažiem, Siguldas, Rīgas. Viņiem gribas izrauties no birojiem, būt tuvāk dabai, uzņemt pozitīvas emocijas, satikties. Ja esmu ierakusies darbos un laikus neesmu paguvusi ievietot informāciju internetā par gaidāmo pasākumu, man jau zvana un prasa, vai tad šomēnes izpaliks? Vadu arī velobraucienus un pēdējā laikā strādāju ar velomaršrutu projektēšanu un izveidi Ziemeļlatgalē. Mans darbs ir mans hobijs.
Ne tikai dabas mīle, bet arī laba sportiste Pēc studijām Vidzemes Augstskolā sāku spēlēt florbolu “Rubenes” komandā, kas pagājušajā gadā Latvijā bija virslīgas čempiones. Notikumi ātri attīstījās un man bija iespēja pabraukāt pa Eiropas mačiem. Taču spēlējot florbolu guvu traumu. Ar laiku sapratu, ka neesmu tik liela komandas spēlētāja kā individuālā sportiste. Uzzināju par spīdmintonu. Pie draugu draugiem radās iespēja uzspēlēt spīdmintonu, un tajā mirklī es sapratu – jā, tas ir kaut kas interesants un aizraujošs. Tas bija 2012. gada rudens, kad viss vēl bija jauns un nesaprotams. Iegādājos pirmās četras raketes un sāku kopā pulcēt entuziastus. Kamēr četri spēlēja spīdmintonu, pārējie darīja kaut ko citu, pēc laika samainījāmies. Viss notika uz pašu iniciatīvu. 2013. gadā noorganizēju Latvijā pirmo telpu turnīru, nedaudz vēlāk uzrakstījām projektu un ieguvām finansējumu inventāra iegādei, lai vadītu treniņus bērniem. Tajā pašā gadā pirmo reizi aizbraucu uz Pasaules čempionātu Berlīnē. No 70 dalībniecēm biju 17. Intensīvāk pa pasaules mačiem braukāju 2014. gadā, kad arī izcīnīju pirmās medaļas. Āķis lūpā!
Citus laimīgus dara iepirkšanās, mani ‒ dabaJā, man nepietiek tikai ar organizētajiem aktīvā tūrisma pasākumiem. Bieži dodos individuālos izbraucienos pa Latviju un nedaudz arī Igauniju. Vienīgi Kurzeme mazāk iepazīta. Uzkāpjot pavasarī uz riteņa un braucot pa lauku ceļiem, svaigs gaiss, apkārt čivina putni – tā ir brīvības sajūta. Citus laimīgus dara iepirkšanās, mani ‒ daba. Pārvietojos gan ejot kājām, gan braucot ar velosipēdu, slēpojot, skrituļojot, tālākos ceļojumos dodos ar vilcienu vai automašīnu (bet velosipēds tik un tā vienmēr ir līdzi – red.), kas man bieži vien ir četri vienā – pārvietošanās līdzeklis, viesnīca, virtuve, skapis. Lūpukrāsu un pūderi es neņemu līdzi, bet manā somā vienmēr būs fotoaparāts, velosipēda remonta komplektiņš, atstarojošā veste, GPS, karte, ēdamais un dzeramais. Ja izbraucu uz vairākām dienām, tad attiecīgi arī apģērbs, prīmuss un guļammaiss. Telti es neņemu līdzi, jo, kā smejos draugiem, nakšņoju miljons zvaigžņu viesnīcā. Man patīk ieraudzīt jaunus apvāršņus ‒ ne tikai dabas, bet arī kultūrvēsturiskos. Tas ir tāds atklājēja gars. Dabā ieraugu vecas mājas pamatus, mājās atbraucot meklēju informāciju, pētu kartes un periodiku. Citreiz pietiek ar skaistu dabas skatu, lai aizrautos elpa un iesauktos – Ooo! Bieži vien skaistums slēpjas ikdienišķos sīkumos, taču tos ir jāprot saskatīt. Tos pēc tam cilvēki ierauga fotostāstos, tad zvana un prasa, kur tieši tas atrodas, lai aizvedu un parādu. Lielā mērā pateicoties manam hobijam, mīlestība pret dabu un šīm aktivitātēm cilvēki uzmeklē mani, veidojas sadarbība un dažādi projekti.
No zvēriem nebaidās, tie drīzāk sajūsminaAtrodoties dabā bieži ceļā sastopu dzīvniekus. Nē, es no tiem nebaidos! Nometos tiem priekšā un fotografēju, bet bieži vien piedzīvotais paliek manā atmiņā. Piemēram, slēpoju ziemā kopā ar stirnām, kad uz lauka ir sērsna. Viņas turpat pa lauku skrien paralēli vienā ritmā ar mani. Tā ir tāda sajūta, ko nevar ne fotogrāfijā iemūžināt, ne aprakstīt. Tu vienkārši baudi! Vai arī vasarā izbraucot ar velosipēdu, redzi, kā ceļa malā saulītē dzīvojas āpšu mazuļi. Mežā esmu satikusi arī aļņus. Apstājos, lai pētītu karti, un izdzirdēju troksni. Paceļu galvu un redzu, priekšā stāv divi aļņi, tos gan paguvu iemūžināt fotogrāfijās. Ā, reiz mežā satikāmies ar mežacūkām. Es nobijos no viņām, bet viņas no manis, aizgājām katrs uz savu pusi. Bet, ja būtu citādi, arī kokā protu uzrāpties. Vienīgi reizēm ar suņiem ir problēmas. Lai ieraudzītu skaisto, nav nepieciešama liela naudas summa, reizēm atliek vien aiziet līdz mežam vai iebrist biezākos krūmos. Viss slēpjas vienkāršībā. Kad jūs pēdējo reizi pastaigājāt pa mežu?Dažkārt man cilvēki saka: “Santa, tu esi traka!” Trakajiem taču pieder pasaule. Man nav tādu lielo mērķu, es plūstu pa dzīvi. Cilvēks domā, bet Dievs dara. Konkrēti mērķi ierobežo dzīvi un ieliek to rāmjos, ir jādzīvo un jābauda. Patiesībā jau, laikam ejot, notikumi, cilvēki, apstākļi tev apkārt mainās. Tas, kas bija aktuāls pirms pieciem gadiem, šodien jau ir aizmirsts. Tāpēc nevajag iespringt uz vienu lietu. Jābūt pozitīvam! Jādzīvo saskaņā ar sevi, jo, ja tā nebūs, tad arī radīsies visādas veselības problēmas, nepatika pret dzīvi.
