Kad skatos intervijas televīzijā vai tās klausos radio, mani vienmēr mulsina atbildes uz standartjautājumu par brīvā laika pavadīšanu. Intervējamais ne reti teic, ka klausās labu mūziku, lasa labu grāmatu un dara citas labas lietas. Mulsina tāpēc, ka nekādi nevaru izdibināt, kas ir labs, ja viens par labu uzskata tikai šlāgermūziku, cits iecienījis, piemēram, Arvo Pertu vai Pēteri Vasku, un tā ir visnotaļ atšķirīga mūzika. Ar grāmatām ir gluži tāpat. Kāds jūsmo par lubu literatūru, bet cits to ne acu galā nevar ciest, jo lasa literatūras klasiķu darbus. Protams, viens otru pilnīgi neizslēdz, jo cilvēki mēdz būt daudzšķautnaini. Viss atkarīgs no mērķa un situācijas. Labā jēdziens mani ne tikai mulsina, bet dažkārt pat kaitina, jo konkrētajā intervijā vēlos vairāk uzzināt par šī cilvēka gaumi, zināšanām, kuras nosaka viņa dzīves pieredze. Pateikt “labs” ir nepateikt neko. Taču, pieminot kaut vienu konkrētu piemēru, noteiktu autoru vai viņa darbu, rodas apjausma par cilvēku kopumā. Laba jēdzienam lielākoties ir psiholoģisks raksturs. Novērtējumu cilvēks veic, vadoties no savas pieredzes. Viss ir relatīvi un nosacīti. Par labu mēs parasti saucam to, kas izraisa apmierinājuma un baudas sajūtas. Gluži tāpat ir ar skaistumu. Te nu vietā ir populārais latviešu teiciens par māti, meitu un kleitu. Katram savs. Ikviens vadās pēc savu zināšanu kopuma un pieredzes. Kā nesen izsacīju kolēģei savu viedokli par kādu izstādi, – mākslinieks nav vainīgs, ka strādā tādā žanrā, kurš man nepavisam nav tuvs un ko nebūt neuzskatu par nopietnu mākslu. Tieši tāpēc – uzticēsimies savai pieredzei, taču neignorēsim arī autoritātes.
