Drīz būs klāt jauns gads, un arī laikraksts “Ziemeļlatvija” kļūs par vienu gadu vecāks. Šī ir noslēdzošā intervija mūsu rubrikā “Ziemeļlatvijai ‒ 90”, kurā uz sarunu aicinājām laikraksta bijušos redaktorus un žurnālistus. Tagad kārta pienākusi laikraksta “Ziemeļlatvija” tagadējai galvenajai redaktorei Ingūnai Johansonei, vienai no mūsējiem. Mūsu redakcijas kolektīvs kopā ar Ingūnu ir apēdis pudu sāls, bijis kopā prieka brīžos un mirkļos, kad dzīve no baltās joslas uz brīdi iesoļo melnajā. Ingūnu par mūsējo mēs, “Ziemeļlatvijas” darbinieki, saucam pamatoti, jo viņa līdz galvenās redaktores amatam ir pakāpusies no mūsu vidus, vispirms sākot laikrakstā strādāt kā žurnāliste un iepazīstot avīzes radošo specifiku no oderes puses.
Kad mūsu kolektīvā sāka rēķināt, cik gadus Ingūna pilda “Ziemeļlatvijas” galvenās redaktores pienākumus, sanāca, ka šis ir jau 13. gads, un Ingūna, pašai par lielu pārsteigumu, izrādās visilgāk strādājošā galvenā redaktore laikraksta “Ziemeļlatvija” vēsturē.
– Galvenais redaktors ir cilvēks, kuram jāizstūrē izdevums cauri pārmaiņu radītajiem viļņiem. Tādu pārmaiņu tavā laikā “Ziemeļlatvijā” nav trūcis, un esi prasmīgi ar šo avīzes stūrēšanu jeb vadīšanu tikusi galā. Mēģināju skaitīt, cik gadu esi “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore, taču jau pateici priekšā ‒ 13. Kas tev izteica šo darba piedāvājumu? – Tad vispirms ir jāsāk ar to, kā es vispār nonācu laikrakstā “Ziemeļlatvija”. Tas notika pavisam nejauši un apstiprināja kādu manu dzīves atziņu, proti, mērķtiecība droši vien ir ļoti svarīga dzīvē, taču man šķiet, ka daudzas lietas cilvēks pats nemaz nekārto. Man tas ir ļoti izteikti, jo lielākās lietas, kas ieviesušas vēsturiskas korekcijas manā dzīvē, parasti atnāk kā negaidīts brīnums, kā notikums, par ko pat neesmu domājusi. Nonācu “Ziemeļlatvijā”, pateicoties savam tagadējam ilggadējam kolēģim Aldim Dubļānam. Reiz, pirms 22 gadiem, kopā braucām uz Rīgu, un viņš man jautāja, ko es tagad darot. Atteicu, ‒ domāju, ka jāmeklē darbs, jo bērniņi jau ir paaugušies un viņus var laist uz bērnudārzu. Tad arī Aldis uzaicināja nākt uz redakciju. Vajagot žurnālistu. Iebildu, ka es taču neesmu žurnāliste, bet Aldis iebilda, ka es taču rakstīt mākot. Lai aizejot vien, aprunājoties. Aizgāju, parunāju ar toreizējo redaktoru Ventu Kraukli, un tā arī 1993. gada 1. septembrī sāku strādāt “Ziemeļlatvijā” par žurnālisti, kaut gan pirms tam nekad nebiju domājusi par šādu profesiju. Pēc skolas aizgāju studēt vēsturi, kas, tomēr nebija mans mūža sapnis, man, visticamāk, vienkārši patika šis priekšmets skolotājas Elzas Stepītes talanta dēļ. Pēc dažiem gadiem, kad klases salidojumā visi stāstījām, ko darām un kādā darbā strādājam, es teicu, ka esmu žurnāliste avīzē, klasesbiedru reakcija bija ‒ “nu, protams, kur tad citur”! Viņiem tas nebija pārsteigums, kā man pašai, bet gan pilnīgi dabīga lieta. Klasesbiedri vēl atgādināja, ka manus sacerējumus klasē lasīja priekšā, kaut gan pati to neatceros. Man skolas laiks asociējas ar matemātikas šausmām, ar to, kā mēģināju tikt vaļā no mūzikas konkursiem, uz kuriem mani sūtīja, jo diezgan vāji zināju notis, bet pratu no skolotājas to noslēpt. Acīmredzot sacerējumu rakstīšana man padevās tik vienkārši, ka to pat neatceros. Kad sāku strādāt “Ziemeļlatvijā”, redakcijā bija Kraukļa laiki. Valdīja pilnīgi cits ritms un uzstādījumi nekā tradicionālajos medijos un medijos mūsdienās. Pa dienu staigājām apkārt un vācām ziņas. Pie darba ķēros mājās ap pulksten 23 un no rīta aiznesu uz redakciju savu uzrakstīto. Es nesēdēju visu dienu, kā tagad pie datora redakcijā. Rakstījām ar roku, un pēc tam to citi pārrakstīja datorā. Liels satraukums bija, kad Vents paziņoja ‒ jāraksta uz datora pašiem. Bet mēs tikām galā, un tagad par to nāk tādi smiekli ‒ rakstīt ar datoru, tik elementāri! Jauninājumu sākotnējā nepieņemšana atkārtojās arī “manā” laikā, jo tiklīdz darbiniekiem paziņo, ka būs izmaiņas, tas rada satraukumu. Un redaktoram ir jāmāk ar to tikt galā, iedrošināt darbiniekus, pārliecināt, ka būs labāk.Tad Vents aizgāja politikā un savu uzņēmumu pārdeva. Mēs nonācām akciju sabiedrības “Diena” aprūpē. AS “Diena” iecēla direktoru, kurš pārvaldīja finanses. Uz redaktora amatu tika izsludināts konkurss, un konkursa kārtībā darbā pieņēma Astru Nagli, gados jaunu rīdzinieci. Viņa redakcijā nostrādāja ļoti īsu, bet vētrainu laiku. Nonākot tāda liela koncerna kā “Diena” paspārnē, bija jāpārkārtojas savā darbā, attieksmē. Nonācām pilnīgi citā pasaulē. Pie Venta jutāmies ļoti brīvi, kaut gan neko nezinājām, kas notiek citos medijos. Tā bija ļoti slikta lieta, jo bijām izolēti no citu izdevumu žurnālistu un Latvijas Žurnālistu savienības aktivitātēm un līdz ar to savā attīstībā atpalikām. Bijām atsevišķs uzņēmums, vārījāmies savā sulā, un arī Vents nekādā veidā neatbalstīja mūsu izglītošanos. Kad nonācām koncernā AS “Diena”, sākām piedalīties mācībās, braucām uz semināriem, daudz ko apguvām un sapratām, ka kaut ko esam darījuši ne visai pareizi. Nezinājām pat pamatkanonus, kas tiek ievēroti laikrakstā un ko lasītājs varbūt neievēro, bet žurnālists kā profesionālis zina. AS “Diena” laiku sākšanās to visu izmainīja uz labo pusi, taču bija arī kāda slikta lieta, ‒ AS “Diena” mūs nodeva virsvadībā cita laikraksta, Gulbenes “Dzirksteles”, direktoram. Laikraksts “Dzirkstele” bija progresīvāks, iespējams, tāpēc mūs apvienoja, taču mēs nonācām situācijā, ko tagad moderni varētu nodēvēt par mobingu. Mums uzspieda lietas, kurām kategoriski bijām pret. Sākumā nevarējām saprast, kā uz to reaģēt. Daudz cīniņu bija par tēmu ‒ kopējais saturs. Tas ir paņēmiens, ko izmanto, lai ekonomētu finanses, arī laikrakstos to mūsdienās veiksmīgi izmanto, bet visuzskatāmāk to redzam internetā. Taču jautājums par citur saražotā satura izmantošanu vienmēr tiek skatīts no tādām pozīcijām, vai tas ir derīgi mums. Es centos direktoru un virsredaktori pārliecināt, ka cilvēki nevēlas lasīt par to, kas notiek viņiem svešā vietā, piemēram, Gulbenē, ja tas nav saistīts ar viņu konkrēto dzīvi. Ja tā piedomā, tad šajā laikā es strādāju kā žurnāliste, ne kā redaktore. “Ziemeļlatvijā” jau visos laikos darbiniekiem jāprot sabalansēt grūti apvienojamo, proti, kad smiltenieši saka ‒ viņiem nav interesanti lasīt par to, kas notiek Valkā, savukārt valcēnieši mums pārmet ‒ “jūs jau tikai par Smilteni vien rakstāt!”. Viss beidzās ar to, ka toreizējo “Ziemeļlatvijas” redaktori Astru Nagli atstādināja no amata, neļaujot viņai strādāt, un man lika pildīt viņas pienākumus. Kolektīvā izrunājām, ka labāk to darbu uzņemos es, citādi atsūtīs mums dievsvienzinko. Tagad pat nespēju saprast, kā tas viss varēja notikt bez asins izliešanas un kā mēs spējām taisīt avīzi. Varbūt tāpēc, ka kolektīvs savā nostājā bija vienots, taču tas bija briesmīgs laiks. Un tad mēs rīkojām revolūciju. Rezultātā tikām pie jaunas direktores Ingrīdas Greizes, reāli domājoša cilvēka. Mums sākās atkal pavisam cita dzīve, un tad arī oficiāli man piedāvāja “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktora amatu, kam es piekritu.- Man nesen kādā intervijā cits intervējamais par savu darbu teica ‒ “tagad domāju, otrreiz es to neuzņemtos”. Kā tu vērtē šos gadus galvenās redaktores amatā? – Nekad neesmu nožēlojusi, ka piekritu šim darba piedāvājumam. Protams, saskatu šajā amatā gan labās, gan arī sliktās lietas. Kā cilvēks daudz lielāku emocionālu piepildījumu es izjutu žurnālistes darbā. Man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Patīk sajūta, kad esi iekšā procesā, intervē cilvēku, tad uzliec to uz papīra, un pašam ir prieks par padarīto. Man patika braukt pie lauku ļaudīm, tādu gaišumu cilvēkos kā laukos smalkos pasākumos neieraudzīt, bet arī smalki pasākumi ir šī darba sastāvdaļa. Rakstīšana, īpaši par asām tēmām, kad avīze ar savu publikāciju mēģina risināt kādu problēmu, norādīt uz kādu netaisnību, man vienmēr radīja lielu emocionālu gandarījumu. Tagad to dara citi žurnālisti, un tas vairs nav konkrēti tikai mans darbs, tāpēc tas vairāk ir kā lepnums par “Ziemeļlatviju” kopumā, ne konkrēti sevi. Ļoti labi atceros tos laikus, kad bija robežas un gatavojām rakstu sērijas par Latvijas un Igaunijas robežām, kā tās šķir cilvēkus, it īpaši Valkā un Valgā, kā saposta cilvēku dzīves tikai tāpēc, ka valstī nevar atrisināt lietas, kas prasa likumdošanas izmaiņas. Centāmies ar saviem rakstiem panākt, lai tajos ieklausās tie, kuri pieņem lēmumus, jo presei ir liels spēks. Tādas publikācijas iegūst rezonansi. Citreiz saka ‒ “mazs laikraksts, ko tad jūs varat?”. Mēs varam ļoti daudz! Atliek uzrakstīt par kādu nopietnu problēmu, un to burtiski pēc pusdienas ir pārķēruši lielie mediji, šī problēma aiziet pa visu valsti, un to ātrāk sāk kustināt. Tādas lietas pa šiem gadiem bijušas daudz, kurām esam pielikuši savu roku un palīdzējuši sakārtot. Par to man ir liels gandarījums. Gandarījums ir, kad apzinies, cilvēks nāk uz redakciju, jo uzticas mums, jo zina, ja ķersimies lietai klāt, reakcija būs. Nepatīkamā lieta šajā amatā ir kašķi. Agresīvi cilvēki, kuri cenšas komandēt, par ko un kā vajag un nevajag rakstīt. Nepatīkami ir, kad jāattaisnojas, ja kas nav izdarīts labi vai jāaizstāv, kad nepatiesi apvaino.- Katram redaktoram ir savs vadības stils. Kādu tu atzīsti par savējo, vadot radošu kolektīvu?- Manuprāt, daudz nosaka tas, ka es neatnācu uz “Ziemeļlatviju” uzreiz kā priekšniece. Es šeit biju tāda pati žurnāliste, kā citi darbinieki, un no šā kolektīva izaugu līdz galvenās redaktores amatam. Tā nenotiek, ka tagad vienā dienā kļuvu par redaktori un nu esmu pavisam cits cilvēks. Manuprāt, tā notiek tikai ar vājiem cilvēkiem, kuri neiztur pārbaudījumu ar varu. Man šķiet, ka mani vara nav mainījusi, man nav vēlme visu kontrolēt, regulēt, lai visa pasaule saprot, ka es te esmu galvenā. Tagad ir tikai citi darba pienākumi. Es uzskatu, ka tā ir vadītāja prasme un veiksme, ja katrs darbinieks strādā ar tādu atbildības sajūtu par kopējo rezultātu, ka priekšniekam nav drudžaini jāseko ar pirkstu katram līdz, baidoties ‒ izdarīs, neizdarīs. Es allaž esmu jutusies lepna, kad kādas citas avīzes redaktors brīnās ‒ un tu tā uzticies savējiem, ja nu viņi neizdara? Kā tas ir, neizdara, ja ir sarunāts? Protams, nav tā, ka nekad man nav jāpasaka skarbāks vārds, bet paļauties es uz kolektīvu paļaujos ‒ avīze iznāks, lai vai kas. Taču par to, kā ir vadīt radošu kolektīvu… “Dienas” zelta laikos, kad mums notika visādas mācības, arī redaktoriem, biju uz ļoti labu lekciju ciklu par to, kā vadīt radošu kolektīvu, kur lektore sāka savu runu ar tekstu ‒ “sāksim ar to, ka radošs cilvēks, ‒ tas nav normāli, un vadīt radošus cilvēkus nav iespējams”. Es nebūšu tik skarba un neteikšu, ka radošs cilvēks ‒ tas nav normāli. Taču es teikšu tā, ka radoši cilvēki, kādi ir arī redakcijas darbinieki, visi ir kā mākslinieki, un katram šķiet, ka viņš ir pats lielākais mākslinieks. Esmu no to vadītāju tipa, kuri uzskata, ka darbiniekam ir jāuzticas, jo, ja visu laiku bakstīsi, kā jādara, tad cilvēkam zudīs atbildības sajūta, būs vien bailes no priekšniecības un vēlme iztapt. Principā cilvēkam ir jāsaprot pašam, cik viņš ir atbildīgs, ko viņš var un ko nevar izdarīt, un jāspēj arī sevi novērtēt. Ja tā ir, tad kritika vai aizrādījums no redaktora tiek uztverts normāli. Ja paškritikas nav, iekšā sēdēs aizvainojums. Staigāt ar pātagu un katru dienu bakstīt cilvēku ir diezgan neērti. Es allaž aizdomājos, ka izdarīt tā, kā 100 procentīgi es gribu, otrs nevar. Tad man ir jāraksta pašai. Protams, redaktors ir tas, kurš norāda, vai šis temats ir rakstīšanas vērts, ka rakstā vajadzētu vēl kādu citu viedokli, vai arī ierosina pavisam citu skatupunktu, vai vēl kaut ko, taču saturs, kas top avīzē, ir viena konkrēta cilvēka ‒ žurnālista autordarbs. Tas ir viņa redzējums. Protams, neviens redaktors nelaidīs nopublicēt pilnīgu sviestu. Ir bijuši daži gadījumi, kad esmu pateikusi ‒ “ nē, šo mēs nepublicēsim” vai arī “šo tu pārrakstīsi”. Jāpiebilst, ka profesionālajā jomā ļoti daudz guvu, kad SIA „RPD” strādāja Nellija Ločmele. Viņa bija ļoti liels palīgs reģionālo laikrakstu redaktoriem. Nellija regulāri pulcināja kopā redaktorus Rīgā, mēs dalījāmies pieredzē, izrunājām veiksmes un neveiksmes, analizējām laikrakstus, kas izdevies labi, kas būtu bijis vajadzīgs, lai raksts būtu pilnīgāks. Kad Nellija no „Dienas” aizgāja, viņas amats tika likvidēts. Nezinu, kā tas izskatās no malas, bet man liekas, ka redakcijā esam ļoti tuvi. Kopā strādājam ļoti ilgu laiku, kadru mainība pie mums ir reta parādība. Tam ir plusi un arī mīnusi. Par žurnālistu tomēr zināmā mērā ir jāpiedzimst. Nereti atnāk pie mums praksē studentiņi, un es ķeru pie sirds, nespēju saprast, kā cilvēks, kurš nespēj domu izteikt vārdos, devies uz žurnālistiem. Kad pie manis piesakās praksē, brīdinu – es rakstīt nemācīšu, es varu iemācīt, kā jāraksta ziņa, kā viedoklis, kā intervija, bet ne rakstīt. Ja tā paanalizē, „Ziemeļlatvijā” esam kā ģimene, kā draugi, kas viens otru uzpasē, dažreiz arī sadodot nopietni, ja redzam, ka kolēģis palaižas. Manuprāt, mūsdienās liela vērtība, ja uz darbu nāc bez satraukuma, kas nu būs, ko nu atkal teiks, vai būs pa prātam, ja vari nodoties darbam nevis visu laiku uztraukties, un man šķiet, ka redakcijā tā ir. Lieku stresu cenšos neradīt.- Salīdzinot ar citiem redaktoriem, tieši tavā laikā sākās sarežģīts periods drukātajiem medijiem. Cilvēku dzīvē ienāca internets, izmainot arī viņu informācijas iegūšanas un lasīšanas paradumus. Taču laikraksts “Ziemeļlatvija” joprojām ir, un cilvēki to abonē. Kur tu redzi drukātās preses dzīvotspēju? – Filmā “Maskava asarām netic” viens no tās varoņiem Rūdolfs, stāstot par televīziju, teica ‒ “nākotnē nekā nebūs ‒ ne kino, ne teātra, tikai televīzija”. Vienu brīdi cilvēkiem varbūt šķita, ka nākotnē nebūs ne avīžu, ne žurnālu, būs tikai internets. Taču kas ir internets? Tas ir ātri un bieži, tāpēc pavirši. Internets drīzāk ir laika kavēklis, kur cilvēks ātri ieskrien kā ātrās ēdināšanas uzņēmumā un paņem to, kas viņam ir ļoti vajadzīgs. Protams, internets ir ļoti svarīga platforma informācijas iegūšanai, un mēs visi mūsdienās mākam sameklēt jebko mātē google. Taču interneta portāli ir pavisam citāda veida mediji nekā laikraksti. Pakāpeniski cilvēku domāšana mainās, un viņi to izprot. Ja sākumā arī mūsu pašu redakcijas darbinieku viedoklis bija tāds, ka līdz ar portāla www.ziemellatvija.lv izveidošanu mēs paši sev radām konkurenci, es teicu ‒ ”nē, mēs ieņemam nišu”. Jā, sākotnēji saturs bija vienāds, jo nevaram pieņemt darbā armiju, kas ražos atsevišķi saturu interneta portālam un atsevišķi ‒ avīzei. Kur tam ņemt naudu? Turklāt arī notikumi ir vieni un tie paši, taču ir atšķirīgs saturs. Portālā ir tikai ātrās ziņas, kam arī portāls ir domāts. Internetā cilvēks nelasīs garus analītiskus rakstus, kāpēc ir tāpēc. Varbūt kāds arī to gribētu darīt, bet tam ir laikraksts. Jā, mums jautā, kāpēc jūs šo informāciju neielikāt portālā. Tāpēc, lai jūs izlasītu laikrakstu, jo par brīvu nav pat siers peļu slazdā. Domāšana mainās pakāpeniski. Ja runājam par avīzes lomu un iespējām mūsdienās, tad tās ļoti atšķiras no agrākajiem laikiem. Mēs vairs nevaram būt pirmie un vienīgie ziņu nesēji. Tagad par notikumiem internetā tiek pavēstīts dažas minūtes pēc tam, kad tie ir notikuši. Tāpēc avīzei cilvēkiem ir jāizskaidro lietas, jāsniedz informācija, kuru viņi paši nespēj izzināt, ko par konkrēto lietu saka pašvaldība, citas institūcijas, ko par to domā citi cilvēki utt. Lūk, tas ir avīzes pienesums. Piemēram, Grundzāles pagastā uzņēmējs grib iegūt dolomītu. Cilvēkus tas uztrauc, viņi par to runā un vēlas saņemt atbildes, un laikraksts ir tas, kas šās atbildes liek amatpersonām pateikt. Avīzes uzdevums ir paskaidrot, kāpēc tā notiek, caur cilvēkiem, kuri par to ir atbildīgi. Un, ja cilvēkiem interesē un uztrauc dzīve, kas ir viņiem apkārt, tad viņiem laikraksts būs vajadzīgs vienmēr. Es joprojām domāju, ka avīze daudziem cilvēkiem ir draugs, ko viņi gaida savā pastkastītē.Vēl es domāju, ka laikraksts ir tradīcija. Manuprāt, visstiprākās ir tās ģimenes, kur laikrakstu lasa vecvecāki, vecāki un bērni. Tur bērni ir pieraduši, ka laikraksts vienmēr ir mājās, ka vecāki un vecvecāki pārrunā to, kas notiek tepat apkārt, ne tikai lielajā politikā un tajā dzīvē, ko rāda pa televīziju. Tad bērni dzīvo tam līdzi. Šoruden biju uzaicināta uz patriotisko stundu Valkas pamatskolā, un man bija ļoti liels prieks un mazliet pārsteigums, kad lūdzu pacelt rokas tiem 4. klases skolēniem, kuriem savās mājās ir “Ziemeļlatvija”, un kad rokas pacēla vairākums. Protams, nevar noliegt, ka avīžu lasīšana vairs nav tik pašsaprotama lieta kā agrāk. Mainās dzīves ritms, prasības, iespējas.Runājot par portālu, jāpiemin, ka tajā ir lielas diskusijas par fotogrāfiju kvalitāti mūsdienās, kad katrs var paņemt aparātu un nofotografēt un kad tehnika nemitīgi attīstās. “Ziemeļlatvija” ir no tiem laikrakstiem, kas jau ilgus gadus neuztur profesionālu fotogrāfu. Fotografē paši žurnālisti. Tā ir pieeja, kas pārņemta no ārzemēm un ko ievieš arī citi mediji. Protams, ja mēs pelnītu vairāk, mums būtu profesionāls fotogrāfs, mūsu variantā gan tad vajadzētu vismaz divus, ārštata žurnālisti un vēl nez ko, bet neatkarīgus medijus neuztur, kā pašvaldības avīzes, nodokļu maksātāji vai vēl nez kādi sponsori. Mēs varam tērēt tik, cik nopelnām ar reklāmām un abonēšanu. Viss, citu ienākumu redakcijām nav. Būtu jau rožaini, ja laikrakstā un portālā būtu bildes kā mākslas albumā, bet medijos fotogrāfijai ir jānes konkrēta mirkļa informācija. Arvien biežāk mediji saņem pasaules mēroga balvas par fotoattēliem, kas sevī ietver ne tikai fotogrāfijas tēlainību un kvalitāti, bet caur foto mēs redzam risku, kā fotogrāfija tapusi. Parasti tie ir fotoattēli, kas tapuši karstajos punktos, nelaimju brīžos, kad neviens nedomā, kādu leņķi atrast, kā krīt gaisma un tamlīdzīgi, bet ķer mirkli. Un tieši ar to foto ir nozīmīgs. Ir gadījumi, kad apbalvoto bilžu vidū ir nevis profesionāļu kvalitatīvie attēli, bet aculiecinieka bildēta ne visai kvalitatīva bilde, kuras galvenā jēga ir notikuma atspoguļojums. Mūsu prioritāte ir parādīt notikumu, protams, mēs ļoti pārdzīvojam, nav sanākušas labas bildes, tad runājam, kā vajadzēja darīt labāk, bet mūsu realitāte ir tāda, ka viss jādara ātri. Nobildē un publicē. Un vēl, ‒ tagad satura ražošana nav tikai žurnālistu un redakcijas ziņā. Portālā kādu informāciju, pārdomas un jo īpaši fotogrāfijas var ievietot ikviens. Žurnālists nevar visur būt klāt, un tas arī nav nepieciešams. Preses vara izpaužas arī izvēlē atspoguļot, mūsuprāt, būtisko, nevis visu bez atlases. Virzība ir uz to, lai iespēja izpausties būtu ikvienam interesentam Piemēram, pēc pasākuma ikviens var, un tā tas arī mūsdienās notiek, pievienot portālā savas fotogrāfijas. Tie cilvēki, kuri ar fotogrāfiju ir ļoti aizrāvušies un viņiem sanāk, laipni aicināti izmantot iespēju plašākai publikai parādīt savas prasmes. Mūsdienās ļoti daudz cilvēku aizraujas ar fotografēšanu hobija līmenī un portāls ir laba iespēja savu varēšanu parādīt citiem.- Šī intervija notiek pārmaiņu laikā. Plašsaziņas līdzekļi jau pavēstījuši ziņu, ka koncerna akciju sabiedrības “Diena” reģionālās preses (arī laikraksta “Ziemeļlatvija”) izdevēju SIA “RPD” iegādājies kādreizējais SIA “Dienas mediji” un “RPD” valdes loceklis un AS “Diena” valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš. Kā “RPD” vienīgais īpašnieks reģistrēts viņam piederošais uzņēmums SIA “Reģionu mediji”. Mūsu lasītāji jau vaicā, vai šīs pārmaiņas ietekmēs arī laikrakstu “Ziemeļlatvija”? – Jā, koncerns „Diena” ir sadalīts un katram uzņēmumam ir jauni īpašnieki. Īpašnieku un uzņēmuma nosaukumu maiņa notikuši jau agrāk un vairākkārt, un saturiski “Ziemeļlatviju” kā laikrakstu tie nav ietekmējuši. SIA “RPD” izdod vairākus reģionālos laikrakstus ‒ “Alūksnes Ziņas”, “Dzirksteli”, „Zemgales Ziņas”, “Kursas Laiku”, “Ziemeļlatviju”, kā daļu turētāji arī “Staburagu” un “Bauskas Dzīvi”. Tagad uzņēmuma jaunais īpašnieks, kurš pats strādās arī kā direktors, ir Uldis Salmiņš, kurš kādu brīdi bijis saistīts ar AS “Diena”. Mums jau bijusi pirmā tikšanās. Esam norunājuši, kā turpmāk strādāsim. Sarežģītais redakcijai būs atdalīšanās process, jo atkal esam ceļā uz autonomiju. Taču saturiski laikrakstu tas nekādā veidā neietekmēs. Mazāks būs administratīvais aparāts. Pārskatīsim, kādus pakalpojumus turpināsim iepirkt kopā ar citām reģionālajām redakcijām un ko darīsim paši. Tas vairāk saistīts ar grāmatvedības, drukas, mārketinga un lietvedības lietām, taču nekādā veidā ne ar saturu. Kā mēs rakstījām par saviem novadiem un saviem cilvēkiem, tā arī turpināsim to darīt. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka kaut gan ir bijuši dažādi pārmaiņu laiki, ko “Ziemeļlatvija” juridiski kā uzņēmums ir piedzīvojusi, šajos 13 gados, kopš esmu redaktore, neviens īpašnieks vai kāda cita persona no valdes nav iejaukusies redakcionālajā neatkarībā un centusies ietekmēt saturu, liekot, piemēram, rakstīt par kādu politisku spēku vai nekritiski izturēties pret pašvaldību vai kādu uzņēmēju. Protams, Latvijā ir mediji, kuri klaji pauž kāda politiska spēka intereses, taču dažādos monitoringos, piemēram, “Delna”, tos min kā sliktu praksi, un tos mēs visi zinām un atbilstoši tam arī uztveram saturu. Man gribētos, lai cilvēki izprot, ‒ laiki, kad avīzē ir minēta vienīgā patiesība, ir pagātne. Avīze ir vieta, kur mēs apspriežam dzīvi, norises, problēmas. Laikrakstā jābūt dažādiem viedokļiem, arī tādiem, kuri mums nav pieņemami. Problēmas ir jāizdiskutē, tādējādi nonākot pie secinājuma, kas tad jāmaina, lai dzīvojam labāk. Daudz vairāk par īpašnieku maiņu būtu jāsatraucas par tendenci, kas Latvijā attīstās, proti, katra pašvaldība neierobežoti par nodokļu maksātāju naudu var izdot kādu vien vēlas izdevumu, lai paustu vienu ‒ savu viedokli. Te nav ko lolot ilūzijas, jo kurš gan neizmantos iespēju aprakstīt, cik viņš labi strādā, ja tāda iespēja ir dota. Mūsu novados viss ir saprāta robežās, taču ir novadi, kur pašvaldība savu labo darbu aprakstīšanai un pašslavināšanai izdod pat krāsainu žurnālu. Tā ir bīstama tendence ne jau tikai tāpēc, ka šos izdevumus cilvēkiem piedāvā kā laikrakstu un iedod it kā bez maksas un tāpēc mazinās reģionālo laikrakstu abonentu un pircēju skaits, bet tāpēc, ka tādējādi tiek grauts demokrātijas pamatprincips par brīvu presi. Tikko Krievijā bija streiks un par to rakstīja visās pasaules valstīs, tikai ne pašā Krievijā, jo tur presi kontrolē un saturu vada vara. Varai nav izdevīgi, ja cilvēki zina ‒ kāds streiko. Labāk neinformēt. Ja tiks iznīcināti reģionālie laikraksti, jo viņi nespēs finansiāli izdzīvot, tad ar ko mēs atšķirsimies no Krievijas? Mēs lasīsim to, ko raksta par sevi pašvaldība jeb vara. Cerams, ka tā nekad nebūs, un arī Latvijā, līdzīgi kā citās demokrātiskās valstīs, likumdošana aizliegs sevis reklamēšanai un slavēšanai tērēt nodokļu maksātāju naudu, izkropļojot tirgu.- Šis ir laikraksta “Ziemeļlatvija” jubilejas gads. Ko novēli tajā mūsu lasītājiem?- Strādājot laikrakstā, izveidojas priekšstats par to, kā daudzi cilvēki uztver dzīvi un notikumus. Mēs, avīžnieki, bieži dzirdam replikas ‒ “jums jau tikai tās sliktās un dzeltenās ziņas interesē”. Mēs allaž par to dusmojamies, jo tā nav, taču ir grūti pierādīt pretējo, ja cilvēkam jau ir savs viedoklis par visu. Vienreiz gan to esmu darījusi. Paņēmu laikrakstu un saskaitīju labās un sliktās ziņas, Smiltenes un Valkas ziņas. Kad cilvēkam to parādīju, viņš paraustīja plecus un noteica, ‒ nu varbūt. Cilvēka dabā ir paturēt atmiņā vairāk slikto, jo tas izraisa spēcīgākas emocijas. Tas uztrauc, par to runā. Bet labais paskrien garām kā pats par sevi saprotams. Tāpēc gribu visiem novēlēt radināties meklēt dzīvē pozitīvās, labās lietas, jo dzīve ir ļoti dažāda, raiba kā dzeņa vēders. Protams, tā mums nedod tikai pozitīvo. Tā mums sūta pārbaudījumus, sūta cilvēkus, kuri mūs nesaprot, un dažādas sarežģītas situācijas, kuras mums jāizdzīvo. Bet nekad nav tikai sarežģīti un slikti. Vienmēr ir arī labās lietas, tikai tās ir jāsaredz, jāapzinās, jānovērtē. Jo vairāk koncentrēsimies uz labo, jo mūsu dzīve noteikti kļūs labāka. Novēlu prast noturēt viduslīniju starp slikto lietu ieraudzīšanu dzīvē un cīņu pret tām, un pozitīvo, paturot sirdī gaišumu un labo!
