Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņi brīnumiem netic. Ticība vai neticība lai paliek reliģijas pārziņā, kur sava niša ir gan luterticībai un katoļticībai, gan pareizajai ticībai. Tā saukto tehnoloģiju jomā jārunā tikai par zināšanām un prasmēm, un mums nemaz vairs neliekas brīnums, ja gadu vecs puišelis, kam knupītis mutē, jau rīkojas ar portatīvo datoru. Savukārt, ja atceros savus studiju gadus, tad tolaik valdīja šādu iespēju pilnīgs noliegums. Teiksim, ja kāds profesors toreiz studentiem būtu stāstījis, ka jau pēc pusgadsimta cilvēki ražos elektroniskas ierīces, ar kurām varēs noraidīt informāciju jebkurā attālumā, ka būs tādi telefoni, ko iespējams paslēpt plaukstā un kas darbosies bez vadiem, kurus varēs lietot no jebkuras vietas un tamlīdzīgi, tad šādu profesoru jau otrajā dienā padzītu no darba, apvainojot misticisma sludināšanā. Toties mūsdienās jau gaidām brīdi, kad elektronu ierīces ar līdzīgām funkcijām aizstās kvantu ierīces, bet zinātnieki veic pētījumus, lai pierādītu, ka viss milzīgais Visums darbojas līdzīgi cilvēka smadzenēm, un visiem, kuri par to brīnās, ieteikts painteresēties par nesen atklāto Higsa bozonu, kas ir tā sīksīkā realitātes daļiņa, kas tumšajai enerģijai ļauj pārtapt matērijā.Pajautāsim šodienas jauniešiem, cik ilgu laiku viņi spētu iztikt bez mobilā telefona un datora. Jau viena diena bez šīm ierīcēm būtu tāda traģēdija, kas līdzvērtīga pasaules bojāejai.Rezultāts ir tāds, ka cilvēki kļūst aizvien nevaļīgāki, visi kaut kur steidzas, skrienot pa ielu vai braucot ar velosipēdu, vienlaikus steidz runāt pa telefonu, un vaļas kā nav tā nav. Vajadzīgo informāciju ikviens var sameklēt viedtālrunī, un jo vairāk to darām, jo mazāk laika atliek grāmatu lasīšanai.Varētu likties, ka tehnoloģijas atvieglojušas cilvēku dzīvi, visiem vajadzētu justies laimīgiem. Bet kas to deva! Nenovīdība un ļaunums citam pret citu nekad nav sasniedzis tādus apmērus.Viena no ļaunuma izpausmēm ir ciniski komentāri internetā. Reizēm vērojama pat tāda kā sacensība starp anonīmajiem autoriem par to, kurš pateiks kaut ko sevišķi riebīgu. Zināmi gadījumi, kad šādu komentāru dēļ pusaudži novesti līdz pašnāvībai, un vienīgi pēdējā laikā vārda brīvības aizstāvji sākuši saprast šādas izklaides nodarīto postu. Es interneta drukātos tekstos izmantot nevaru, bet drukātajā presē par šīm tēmām pietiekami daudz publikāciju. Kad pirms vairākiem gadiem traģiski gāja bojā kāda ļoti cienījama cilvēka dēls, tad pat rūdītākie žurnālisti šausminājās par internetu piesārņojošām ņirgām un zākājumiem. Cits gadījums saistās ar it kā kulturālu cilvēku reakciju uz kādreizējā Operas galvenā režisora Andreja Žagara rīcību, kad viņš par galveno diriģentu iecēla tobrīd mazpazīstamu mūziķi. Tas taču esot galīgs stulbums – iecelt par diriģentu ierindas orķestra mūziķi! Atgādināšu, ka toreiz apsaukātais un nozākātais mūziķis bija Andris Nelsons, kurš šobrīd ir viens no pasaulē visvairāk cildinātajiem diriģentiem. Šis gadījums tikai liecina, cik vērti ir tādi anonīmi komentāri, kas satura ziņā gan tikai nedaudz atšķiras no kādreizējiem skauģu ziņojumiem kompartijas centrālkomitejai vai čekai, jo zinām, ka mākslinieku aprindās šāda parādība bija visai izplatīta.Mūsdienu īpatnība varbūt tikai tā, ka ļaunuma izpausmes bieži mēdz būt bez saprotama iegansta. Cilvēkam vienkārši gribas uz kādu izgāzt savas dvēseles trumus, un tad ir vienalga pret ko. Un pavisam bēdīgi, ka ar laiku interneta izgāztuvju kultivēšana pāriet cilvēka raksturā arī reālā darbībā pret līdzpilsoņiem. Nesen ģimenē pārspriedām, ka pat ļoti sarežģītajos pēckara gados vecāki saviem bērniem ieteica sargāties no vilkiem, kas dažos novados varēja apdraudēt mazos skolnieciņus ceļā uz skolu, bet mūsdienās galvenā vecāku rūpe ir pasargāt bērnus no cilvēkiem. Reizē ar ļaunuma pieaugumu pieaugušo sabiedrībā ļaunums sācis pārņemt arī skolēnus. Kara un pēckara gados tāpat puikām gadījās saplūkties, notika savstarpēja apcelšanās, bet nekad netiku pieredzējis mūsdienām raksturīgos cietsirdības gadījumus.Esmu lasījis, ka tā sauktajās vecajās Rietumvalstīs tik ļaunuma pilni interneta komentāri sastopami visai reti. Acīmredzot izbijušajā PSRS telpā valda citi krietnuma un godprātības kritēriji, ko daļēji var izskaidrot ar radikālajām izmaiņām dzīvošanas modelī. Sava vaina pienākas arī Maskavas naida politikai, kas speciāli veicina informatīvās telpas piesārņošanu, ieskaitot troļļu darbību.Tā kā cilvēks ir daļa no kosmiskajiem procesiem, jebkurš ļaunums pret līdzcilvēkiem agri vai vēlu saņem sodu. Un tā mēs dzīvojam kā pekles priekškambarī: darām ļaunu cits citam, līdz nodarītais kā bumerangs skar mūs pašus. Tā nav mistika, tā ir realitāte, un tam nav saistības ar mūsu zināšanu un sapratnes līmeni.Cits aspekts ir tāds, ka jebkuras jaunās tehnoloģijas savās interesēs iemanās izmantot blēži un aferisti. Cilvēkiem, kuri apguvuši mūsdienu tehnoloģijas, liekas kārdinoši tikt pie laupījuma, nelietojot ne revolverus, ne kramplauža rīkus. Protams, ja kāds nespēj apgūt elektronisko iekārtu noslēpumus, tas turpina kabatzagļa vai dzīvokļu apzadzēja ceļu, bet laikmeta iezīme ir tieši kibernoziegumi. Interneta iespējas sekmīgi izmanto gan pedofili, gan teroristu vervētāji, gan narkotiku izplatītāji un lētticīgu cilvēciņu apkrāpēji. Tā laikam bijis vienmēr, ka ikvienu tehnisko jaunumu, kas domāts cilvēces labā, ļaunuma apsēsti īpatņi iemanās izmantot pretlikumīgās darbībās. Tomēr rodas iespaids, ka interneta un mobilo sakaru radīšana noziedznieku darbību īpaši veicinājusi. Kārlis Ulmanis savulaik sapņoja par laiku, kad Latvijā varēs iztikt bez atslēgām, prombūtnes laikā ārdurvis par zīmi atstutējot ar slotu, bet šādam optimismam bija arī zināms pamats. Galu galā ikvienā pagastā ar vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju pietika ar vienu policijas kārtībnieku, kuram nācās nodarboties ar puišeļiem svešos ābeļdārzos, tad jau 1940. gadā pie varas nokļuvušais lumpenproletariāts sāka demonstrēt savus viszemākos instinktus. Un tā tas turpinās līdz mūsdienām – no dzīves aizgājušo ļaundaru vietā aug aizvien jauni un izdomas bagāti ļautiņi.
