Domājot par kaimiņvalsts apceļošanu, Igaunijas austrumu pierobeža – Ida-Viru reģions – reti kad ierindojas saraksta pirmajās rindās. Tomēr tieši tur slēpjas Igaunijas visspēcīgākie kontrasti, kas arī man šajā pavasarī bija liels atklājums. Šī puse nelutina ar ierasto ziemeļniecisko mieru – te vienas dienas laikā vari apskatīt augstāko Baltijas ūdenskritumu, izstaigāt savulaik slepeno Sillamē pilsētu un robežpilsētu Narvu un pēc tam nokļūt vidē, kas vairāk atgādina futūristiskas filmas dekorācijas un kur tev igauņi piedāvā elpu aizraujošus piedzīvojumus.
Pilsēta, kuras nebija kartē
Sillamē pilsēta atrodas pie Somu jūras līča, Setkes upes grīvā, un ir viena no neparastākajām vietām reģionā – vieta ar vēsturi, kas joprojām rada intrigu. Par rūpnieciskās pilsētas sākumu uzskatāms 1946. gads, kad šeit tika nolemts izveidot metalurģijas rūpnīcu degakmens rūdas pārstrādei, lai iegūtu urāna oksīdus. Sakarā ar šo ražotni pilsēta ilgu laiku bija slēgta, un, kā izrādās, neesot bijusi iezīmēta pat kartē. Padomju ārvalstniekiem un pat citiem PSRS iedzīvotājiem bez īpašām atļaujām nebija atļauts šeit iebraukt, Sillamē kļuva par “aizliegtu zonu”, kur dzīvoja tikai rūpnīcas darbinieki un viņu ģimenes. Šis fakts piešķir pilsētai īpašu mistikas un vēsturiskās nozīmes auru – katram piedzīvojumu meklētājam taču gribas ielūkoties vietās, kas bijušas slepenas! To var sajust arī šodien, ejot pa promenādi un vērojot savdabīgās simetriskās staļinisma laikmeta ēkas un klasiskās alejas, ar kurām Staļins šajā pilsētā vēlējies ieviest monumentālu šarmu, pat izmantojot grieķu arhitektūras simbolus. Turklāt, lai nodemonstrētu, ka arī Padomju Savienībā ir luksus dzīve, Sillamē veikalos padomju laikā varēts iegādāties preces, par ko pārējie padomju iedzīvotāji varējuši tikai sapņot. Pārsteidzoši, bet vienlaikus šai padomju ēnai promenādē varēja noķert arī pavisam mūsdienīgas Eiropas pilsētas sajūtas.
Lai arī ko mēs mūsdienās domājam par padomju mantojumu, Sillamē iedzīvotāji šādā vidē dzīvo, bet ir pratuši to izmantot, lai stāstītu savu sarežģīto vēsturi. Attēlā – Ļeņina tēls un citi piemirsti padomju simboli pie muzeja.
Mantojumā – patvertnes zem pilsētas
Viesojoties šajā neparastajā pilsētā, jādodas uz Sillamē muzeju, kas atrodas pilsētas centrā un ir viens no galvenajiem apskates objektiem. Te var aplūkot padomju laika eksponātus – sadzīves priekšmetus, kas tolaik dzimušos aizved atpakaļ bērnībā, savukārt mileniāļus un jaunākās paaudzes – pārsteidz vai vienkārši atstāj neizpratnē. Tāpat te var iepazīt urāna rūdas apstrādes vēsturi, kas bija iemesls pilsētas slēgtajam statusam, aplūkot fotogrāfijas un maketus, kas stāsta par dzīvi slepenajā pilsētā. Turklāt daļa ekspozīcijas atrodas arī bijušajā spridzekļu patversmē, kas apmeklētājiem ļauj izjust autentisku padomju militārās drošības atmosfēru. Turklāt muzejā ir arī interaktīva iespēja – uzliekot 3D brilles, aizgājušo laikmetu var izjust klātienē.
Dodoties uz Sillamē, ir vērts “aizrunāt” gidu, jo, ja esat ne tikai tūrists – skatītājs, bet arī tūrists – izzinātājs, ekskursija pa muzeju (un arī pa pilsētu) gida pavadībā būs divtik vērtīga. Jo nez vai bez gides Jeļenas es uzzinātu, ka zem Sillamē pilsētas joprojām ir labi saglabājušās patvertnes, kuras pašlaik ar valsts dotācijas atbalstu māju saimnieki var atjaunot un uzlabot. Viņa pati dzīvo šādā namā ar skatu uz līci un jūtas labi.
Tilts starp divām pasaulēm
Narva – pat, ja nekad neesat bijis šajā trešajā lielākajā Igaunijas pilsētā, tās vārdu dzirdējis katrs, jo pilsēta ir unikāla. Arī igauņi, līdzīgi kā alūksnieši par savu novadu, mēdz teikt, ka Narvā sākas Eiropa. Tas ir igauņu un krievu kultūras krustpunkts, kurā robežojas Eiropas Savienība un Krievijas Federācija, abas valstis šķir Narvas upe, norobežojot divas dažādas pasaules. Loģiski, Krievijas tuvums te nodrošinājis to, ka 98 % Narvas iedzīvotāju runā krieviski, katram trešajam ir Krievijas pase, un Krievijas propaganda ir sasniedzama ikvienam, kurš to vēlas. Neierasti vērot arī komunikāciju divās valodās – uzraksti, norādes, tūrisma materiāli te mēdz būt arī krievu valodā, kaut gidi izcili pārzina angļu valodu.
Man kā viešņai īpaši interesanti šķita pavērot tiltu pāri Narvas upei, kas ved uz Krievijas pilsētu Ivangorodu – to un baltzilsarkano karogu var mierīgi saskatīt upes otrā pusē. Igaunija liegusi autotransportam šķērsot šo robežpārejas punktu, taču kājāmgājēji joprojām var turp doties, un arī manas viesošanās reizē uz tilta bija vērojama kustība. Reiz bijis gadījums, kad, neielaista Krievijā, kāda ģimene pārnakšņojusi uz tilta. Iedzīvotāji turp galvenokārt dodoties pie radiem. Šajā pilsētā esot lieki uzdot jautājumu – kam pieder Krima, jo tāpat neatbildēs. Tāpat domas dalīsies – vai Narvu 1944. gadā atbrīvoja vai iekaroja. Šejienieši, pirmkārt, sevi izjūtot kā narviešus, tikai pēc tam viņi ir igauņi vai krievi. Atraktīvais gids Oļegs pajokoja, ka viņš droši vien pazīst visus Narvas igauņus personīgi tieši tādēļ, ka viņu ir maz. Interesanti, ka Narvas upē robežas nepastāv – Krievijas makšķernieks met makšķeri igauņu pusē un otrādi – ko nomakšķerē, to nes mājās.
“Baroko” un “Barako”
Protams, vēsturiski Narva bijusi svarīgs starptautiskās tirdzniecības centrs un ceļš, kas izmantots jau kopš vikingu laikiem. Tur, kur tirdzniecības ceļš šķērsojis upi, 13. gs. izveidojās apdzīvota vieta, kurai Dānijas karalis 1345. gadā piešķīris pilsētas statusu. Dažādos laikos pilsētā valdījuši dāņi, krievi, zviedri, vācieši. Pilsētas apkārtnē bieži ritējusi nopietna karadarbība, tāpēc Narva vienmēr bijusi cietokšņa pilsēta. Pilsēta būtiski izpostīta otrā pasaules kara laikā, tādēļ te daļā pilsētā redzamas tikai pēckara gados sabūvētās bezpersoniskās “hruščovkas”. Atraktīvais gids Oļegs stāsta, ka narvieši mēdz jokot, ka pirms kara viņiem bija “baroko”, bet tagad ir “barako” un reizēm “bardako”, piebilstot, ka Narvā humora izjūta ir vitāli nepieciešama ikdienas dzīvē. Taisnības labad jāpiebilst, ka te bija ne tikai “barako” – daļa pilsētas atdzimusi skandināviska stila namos, laukumos, atpūtas vietās un smaidīgos cilvēkos. Savukārt upesmalā pārsteidz laivu būdu komplekss ar kanāliem un laivu piestātnēm ielu vietā, kur vakaros “iestrēgst” Narvas vīri. Kolorīto vietu tūristi nodēvējuši par Narvas Venēciju, un radoši prāti te jau izveidojuši mākslas rezidenci un rīko alternatīvos pasākumus.
Kā svaiga gaisa malks ir pilsētas jaunā paaudze un vietas, kur tiek piedāvāta alternatīvā mūsdienīgā Narva, piemēram, 2018. gadā izveidotais centrs “Vabalava” – neatkarīgs teātris un skatuves mākslas centrs ar semināra telpām, kafejnīcām, kas darbojas gan Tallinā, gan Narvā. Tā uzmanības centrā ir radošā brīvība, eksperimenti un sadarbība ar partneriem Igaunijā un ārvalstīs. Centra ēka ir pārtapis padomju laika kultūras nams, kur savulaik uzstājusies pat Alla Pugačova.
Senatne saplūst ar digitāliem risinājumiem
Narvas upes krastā, starp Igauniju un Krieviju, atrodas labi saglabātais Narvas cietoksnis, ko 13. gadsimtā cēluši dāņi. Cietokšņa kompleksa apskati sākām bastiona kazimātos, iztēlojoties šeit pirms 300 gadiem notikušās kaujas. Pagrabos dzīvojot arī sikspārņu kolonija, kuru pulkā ir sastopamas arī retas un aizsargājamas sugas. Lidojošās peles gan neizdevās ieraudzīt, taču igauņi bija parūpējušies par ļoti līdzīgiem mākslīgiem veidojumiem uz sienām. Dodoties tālāk, Narvas cietoksnī ir iespēja apskatīt salīdzinoši jaunu pastāvīgo ekspozīciju, kas stāsta par vairāk nekā 700 gadus vecā cietokšņa vēsturi.
Tas, ko noteikti vērts redzēt – pils augstākā daļa, no kuras paveras labākā panorāma uz pretī esošo Ivangorodas cietoksni Krievijā, kā arī tūristus viņā pusē. Pamanīju, ka tie reizēm izaicinoši sauc un māj Igaunijas cietokšņa apmeklētājiem, kuri savukārt stoiskā mierā nereaģē. Arī šie novērojumi savā ziņā ir tūrisma piedāvājums un pieredze, ko izzināt. Otrs – salīdzinoši jaunajā ekspozīcijā ir moderni un vizuāli stāsti par pilsētas vēsturi, kuros senatne saplūst ar digitāliem risinājumiem, un igauņu digitālie risinājumi ir nudien pārsteidzoši. Piemēram, kāda interaktīvā ekspozīcija uzskatāmi parāda, kā cietoksnī dzīvojuši kareivji – kā mostas, kā mainās sardzē, kā izlūko apkārtni. Trešais ir Ziemeļu pagalms – pavasarī šeit bija klusāks, bet vasaras sezonā te atdzīvojas 17. gadsimta amatnieku pilsētiņa, kur var vērot vēsturisku darbnīcu ikdienu un pamēģināt senos amatus. Kas interesanti – muzejā ir ļoti plašs piedāvājums, sākot no semināru zālēm un beidzot ar naktsmītnēm. Tātad – var palikt pa nakti dažus metrus no Krievijas. Aizraujoši!
Starp citu, Narvas muzejs pēdējā laikā plašāk pazīstams ar to, ka 9. maijā uz Narvas pils sienas izvieto plakātu, kurā Putins pasludināts par kara noziedznieku. Tā tas notika arī šogad, savukārt muzejā bija pieejama Mariupolei (Ukraina) veltīta izstāde.
Kur akmens deg
Mūsdienu nemierīgajā pasaulē, kur energoresursu cenas diktē ikdienas ritmu, vizīte Kohtla-Jerves degakmens jeb degslānekļa muzejā ieguva pavisam citu nozīmi. Šeit degakmens jeb tā saucamais “brūnais zelts” vairs nav tikai vēstures liecība – pieredzējušā gida Ainara stāstītais lika aizdomāties, vai reiz pienāks diena, kad arī Latvijas dzīlēs meklēsim līdzīgus resursus. Gids apgalvoja, ka tāds resurss ir katrai valstij, arī Latvijai. Starp citu, muzejā ir pieejami arī materiāli latviešu valodā, kas vēl pagaidām nav visos šīs puses tūrisma objektos. Ekskursijas te piedāvā gan angļu, gan krievu valodā. Degslānekļa ieguvei te ir gara un sarežģīta vēsture, kam ir gan savs spožums, gan posts. Kalnraču profesija šeit izsenis bija cienījama, un algas – lielākas nekā citās jomās, taču darbs grūts un veselībai par labu nenāca. Dzīvei degakmens reģionā bija arī sava ēnas puse – dzeršana, kas postīja padomju sabiedrību. Ne velti te klīst joks pat kalnračiem veltīto pieminekli pilsētas centrā – tie esot divi vienīgie kalnrači, kuri pilsētā pēc algas dienas ir skaidrā. Toties veselību šīs profesijas pārstāvji varēja uzlabot sanatorijās, kas mūsdienās pāraugušas un attīstījušās par vienām no labākajiem veselības un SPA centriem Igaunijā.
Muzejā mani pārsteidza, cik plašs ir no degslānekļa eļļas iegūto produktu klāsts, piemēram, matu krāsās, dažādos gumijas izstrādājumos, līmēs un veļas pulveros. Tas viss un vēl vairāk noskaidrojams šajā muzejā, un noteikti aiciniet gidu – viņš nodemonstrēs pat to, kā akmens deg!
Piedzīvojumi 8 metrus zem zemes
Pavisam autentisku pieredzi piedāvā Kohtlas Raktuvju muzejs – raktuves pirms vairākiem gadiem slēgtas, un igauņi nolēmuši te attīstīt muzeju, turklāt attīstības idejas ar katru gadu vairojas. Tik daudz reizes filmās redzētas pazemes ainas raktuvēs nu kļuva par īstenību, jo šeit ceļojums ved astoņus metrus zem zemes – bijušajās raktuvēs, kur var pārvietoties ar pazemes kalnrūpniecības vilcienu. Uzvelkot kalnraču jakas un ķiveres, var burtiski sajust pazemes smagumu un iztēloties, kā šeit ikdienā strādājuši cilvēki. Atsevišķas raktuvju iekārtas šeit vēl darbojas un tiek uzturētas kārtībā tūristu izziņai, te ir iespēja baudīt arī citas ekstras, piemēram, pusdienot pazemē. Tā ir vieta pārdomām par cilvēka spēju robežām un to, vai toreizējās kalnraču augstās algas bija šo pūļu vērtas. Ja cilvēki darbdienas beigās nokļuva virszemē, tad zirgi, kuri strādājuši pazemē raktuvju pirmsākumos, dienasgaismu ieraudzījuši vien tad, kad kļuvuši nespējīgi, un arī tad uzreiz kļuvuši akli…
- Safari pa “Aidu Alpiem”
Ekskursija raktuvēs nesa pārdomas, bet nebaudītu adrenalīna lādiņu katram cienītājam sniedza izbrauciens ar apvidus automašīnām pa Aidu karjera teritoriju, kur savulaik notika degakmens ieguve. To piedāvā tūrisma uzņēmēji “Adrenaator”, kuru nosaukums runā pats par sevi. Šoferu brīdinājumi par drošības jostām nebija joks – šeit ceļš vijas cauri tā sauktajiem “Aidu Alpiem”, kur stāvie uzbērumi mijas ar tirkīzzilu ūdeni, kas saulē laistās tik spilgti, ka aizmirstas par industriālo vidi. Ja adrenalīns pie stūres nav prioritāte, karjeru var izpētīt arī mierīgāk – ar kājām, kanoe laivām vai kuteriem, ko Ida-viru zemē varbūt izraudzīšos nākamreiz.
Savukārt pēc fiziski aktīvas un emocijām bagātas dienas Ida-Viru piedāvā izcilu kontrastu – mieru un labsajūtu. Reģiona SPA kultūra nudien ir augstā līmenī – “Toila Spa” un “Meresuu Spa & Hotel” ir klasiskas vērtības, kur atslābt baseinos, karsēties visu veidu saunās vai malkot tēju pēc procedūrām, savukārt “Medical Spa” pilsētā Narva-Jēsū droši vien ir īstā izvēle tiem, kuriem nepieciešama nopietnāka atelpa no pilsētas stresa, piedāvājot programmas labsajūtas atjaunošanai. Krājiet naudiņu un varbūt kārtējās luksus preces vietā ir vērts izbaudīt miesu un garu atjaunojošās procedūras viesnīcas numurā ar skatu uz saulrietu līcī.
Paldies Ida-viru draugiem par neparasto ceļojumu!
