Maija sākumā reizē ar Baltā galdauta svētkiem Zvārtavas pagasta Luturskolā aizvadīts sirsnīgs dzejnieces Smaidas Maskinas ceturtās dzejas grāmatas “Sauc mana dvēsele pēc tavas” un foto izstādes atvēršanas pasākums.
Grāmatas atvēršanas svētkos klātesošie varēja baudīt pašas Smaidas un Ilonas Motukas lasīto dzeju. Klausītāji ar siltu atsaucību uzņēma dzejas lasījumus. Īpašu muzikālo noskaņu radīja Agrita Gruzdiņa.
Katrs dzejolis atklāja autores pārdzīvojumus, domas un dzīves gaitās uzkrāto pieredzi. Smaidas dzeja ir patiesa un vienkārša, tomēr dziļa – tajā atspoguļojas dzīves prieki un sāpes, ilgas, ticība, mīlestība un cilvēka dvēseles spēks.
Dzejas krājums “Sauc mana dvēsele pēc tavas” tapusi vairāku gadu laikā, apkopojot autores pārdomas, dzīves pieredzi un sajūtas. Kā atzīst pati S. Maskina, šis ir ļoti personisks dzejas krājums, kurā atspoguļota gan cilvēka iekšējā pasaule, gan dabas ritējums un dzīves pārmaiņas. Dzejas grāmata izdota sadarbībā ar izdevniecību “Ezerrozes grāmatas”. Autore teic, ka šī ir viņas pirmā grāmata, kas izdota cietos vākos.
“Šī grāmata vairāk ir par manu dzīvi – manām sajūtām, pārdzīvojumiem un cilvēkiem. Ir prieks par jaunās grāmatas nākšanu dienasgaismā. Dzejoļu grāmata ir kaut kas tāds. Pasaulē paliekošs aiz sevis. Dzejoļi krājas, un man ir sapnis jau par nākamās grāmatas izdošanu,” stāsta autore.
Krājumā iekļauti daudzi dzejoļi, kas tapuši vairāku gadu gaitā. S. Maskinas radošais darbs ir apliecinājums tam, ka dzīves pieredze, sirds siltums un vēlme dalīties savās sajūtās spēj aizkustināt cilvēkus. Viņas dzeja vieno, iedvesmo un atgādina par cilvēcības vērtību ikdienā.
Dzejnieces lielākais vaļasprieks ir floristika, bet viņu aizrauj arī fotografēšana. Viņai patīk ieraudzīt to, kas dabā zied un plaukst, pamanīt šķietami nemanāmas detaļas – rasas pilienus ziedos, krāsainus kukaiņus, saules gaismu koku zaros un dabas mainību gadalaikos. Pastaigu laikā autore bieži iemūžina mirkļus, ko citi ikdienas steigā nepamana. Tieši daba viņai sniedz mieru, iedvesmu un radošu spēku gan fotogrāfijām, gan dzejai.
“Ejot pastaigās, vienmēr ieraugu ko skaistu. Es pamanu dabā to, ko citi bieži nepamana, ‒ mazās puķītes, kukainīšus, pat skudriņas. Tas viss man šķiet jauks un iedvesmojošs,” saka Smaida.
Daļa no šiem dabas mirkļiem aplūkojami fotogrāfiju izstādē Luturskolā.
S. Maskina raksta dzeju jau kopš jaunības. Dzīvojot Plāņu pagastā, viņa strādājusi ar bērniem, rakstījusi dzejoļus svētkiem, veidojusi lugas un iestudējusi teātra izrādes. Radošais darbs vienmēr bijis nozīmīga viņas dzīves daļa. Darba mūžā bijusi kultūras darbiniece, bet šobrīd ir pensijā.
Smaida Maskina pirms četriem gadiem no Smiltenes pārcēlās uz dzīvi laukos Zvārtavas pagastā, kur ikdienu dala kopā ar māsu un brāli un radusi mieru, tuvību dabai un iedvesmu turpmākajam radošajam darbam.
Īpaši aizkustinošs ir kāds fragments no jaunā krājuma: “Gadi pēc gada skrien kā kumeļi aši. Tik daudz gadus, bet mana sirds tiem nesteidzas līdz.”
Krīt ābelēm balti ziedu sniegi,
Vējš tos kā sniegpārsliņas gaisos nes,
Tie virpuļojot iekrīt manos matos,
Sajūtos kā ābeļziedu karaliene es.
Nesaprotu, kas manā dvēselē notiek,
Varbūt pavasaris pieskāries dvēselei manai?
Tik dīvaini, ka mazās ziedlapiņas
Liek sirdij uzziedēt – kā ābelītei baltai.
Līkst bērzu bizes man virs galvas,
Tur strazdi debesīs izdzied sonātes.
Kaut kur mežā dzirdu – dzeguzīte kūko,
Kā sajukušās lakstīgalas ceriņkrūmā pogo.
Ir debess un zeme pilna ziedēšanas,
Smaržīgais gaiss apreibina prātu.
Sirds ilgojas, sirds pēc tevis sauc tur,
Kur kādreiz satikāmies mēs,
Kur kreimenītēs varavīksnes saulriets zied.
Ar cerības putniņu sirdī eju pie tevis,
Lai pateiktu,
Ka nav neviena mīļāka par tevi,
Nemaz nemanot, ka tu man pretī nāc
Ar kreimenīšu pušķi rokās
Un kautrīgi man tās sniedz…
Kad negaidot satikās mūsu skati,
Spējš sārtums manos vaigos klājās.
Liekas – nesen tikāmies šeit,
Bet kāpēc sirds tik strauji sit?
Vai tiešām vēl mūsu sirdīs
Klusa mīlestība dzīvo.
Smaida Maskina
