FOTO: ILZE FEDOTOVA
Jau 18. reizi visā Latvijā noris nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākums “Satiec savu meistaru!”. Aizvadītās nedēļas izskaņā “Ziemeļlatvija” tikās ar vairākiem meistariem, kā arī uzklausīja mācekļus, mēģinot noskaidrot, – tā ir patiesība vai mīts, ka senās amatu prasmes pamazām izzūd.
Valkā Bērnu un jauniešu centrā “Mice” piektdienas pēcpusdienā valdīja rosīšanās. Tur norisinājās vairākas meistarklases. Mācekļi varēja izgatavot auduma somiņas, piedalīties kaligrāfijas meistardarbnīcā un iepazīt daiļrakstības mākslu. Līdztekus tam bija iespēja kopā ar audējām piedalīties austo darbu pēcapstrādē, kā arī gūt ieskatu aušanas programmā datorā.
Lai gan apmeklētāju skaits varēja būt lielāks, mācekļi izrādīja interesi, uzsverot, ka ir patiesi būtiski veicināt izpratni un sabiedrības līdzdalību mūsu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Atnākt, paskatīties, pieskarties un iesaistīties. Tieši tā rodas interese un sapratne.
Iemēģina roku sen aizmirstās prasmēs
Kaligrāfijas darbnīcu vadīja Anda Sīmane-Gudriniece un Gunda Sīmane. “Abas ar mammu vadījām kaligrāfijas darbnīcu. Katram bija iespēja iepazīt divus atšķirīgus rakstības stilus – mamma dalījās savā pieredzē angļu rakstā, bet es – gotiskajā rakstā. Bija patiess prieks redzēt dalībnieku ieinteresētību, pacietību un radošumu, izmēģinot ko jaunu. Paldies visiem, kas piedalījās un radīja iedvesmojošu atmosfēru,” saka A. Sīmane-Gudriniece.
Kaligrāfija jeb glītrakstīšana ir māksla skaisti un skaidri rakstīt rokrakstā. Tā ir viena no tēlotāja mākslas nozarēm. Izrādās, ka rakstīt ar tinti un spalvu nemaz nav tik vienkārši, jo īpaši, ja tas vispār nav darīts vai ir, bet pirms laba laika. Kaligrāfija māca pacietību un klātbūtni ‒ nevar steigties, jo katrs triepiens atspoguļo tavu stāvokli tajā brīdī.
“Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tāpat arī kaligrāfija ‒ šis senais amats, ko mēs mācām šajās meistardienās, varēja būt aizmirsts, tādēļ ka visa pasaule ir kļuvusi ļoti digitāla un rakstīšana ar datoru ir ikdienas norma. Bet kaligrāfijā cilvēkus piesaista tas, ka tas ir meditatīvs process, kurā cilvēks spēj būt ar sevi ‒ šeit un tagad. Spēj koordinēt savu roku un vairs nejūtas kā mehānisma ierobežots lietotājs, bet kā dzīva būtne, kas spēj savus prāta un sirds impulsus caur sevi aizvadīt līdz papīram. Tas diez vai darbojas, drukājot ar datoru,” pamato A. Sīmane-Gudriniece.
Viņa vada kaligrāfijas pulciņu “Raksti”. Tajā var iepazīsties ar rakstīšanas tehniku, burtu formām, materiāliem un teksta iekārtošanu lapā. Pieredzes trūkums, kreisā roka vai slikts rokraksts nav šķērslis, lai pievērstos kaligrāfijai.
“Priecē, ka arī bērniem ir interese par kaligrāfiju. Uz pulciņu nāk bērni, kurus tas aizrauj, kam patīk rakstīt ar roku,” viņa saka.
Anda pati ar kaligrāfiju iepazinusies jau mazotnē. “Vecāki strādāja lietišķās mākslas kombinātā “Māksla”. Bērnībā skatījos, kā viņi kaligrāfiski raksta, bieži veicot dažādus noformēšanas darbus. Darboties ar tušu un spalvu pamēģināju jau trīs gadu vecumā. Bet nopietnāk aizrāvos ar kaligrāfiju, attīstīju iemaņas, mācoties Rīgas Poligrāfijas mākslas arodģimnāzijā, kur grafikas ietvaros ir arī kaligrāfijas māksla. Vēlāk studējot mākslas pedagoģiju Latvijas Universitātē, arī tur bija iespēja apgūt kaligrāfiju,” atklāj A. Sīmane-Gudriniece.
Savukārt ielūkojoties šūšanas darbnīcā “Jautrās auduma somiņas”, satiekam vairākus mācekļus, kā arī šūšanas pulciņa “Knaģīši” vadītāju skolotāju Daigu Soloveiko-Lazdiņu. Telpā valda rosīšanās. Šujmašīnas darbojas pilnā sparā. Uz galda salikta kaudzīte ar džinsa auduma gabaliem un dekoratīviem elementiem. Pēc tā visa droši var noprast – taps kaut kas praktisks un oriģināls.
Meistaru dienās viņa piedalās jau vairākus gadus, piedāvājot radošās darbnīcas galvenokārt bērnu auditorijai. Pērn meistarklasē tika dekorētas burciņas, bet šogad izgatavotas gaumīgas somas, kas var noderēt gan telefona un sīku lietu pārnēsāšanai, gan kalpot kā īpašs aksesuārs, kas izgatavots savām rokām.
“Mans uzdevums ir katru gadu piedāvāt kādu jaunu ideju. Cenšos vedināt jauno paaudzi uz domu, ka no daudz kā, kas mums ir mājās un šķietami ir lieks un savu laiku nokalpojis, mēs varam radīt jauku lietu ar citu vērtību. Tāpēc šoreiz tas ir džinsa apģērbs, no kura gatavojam somiņas. Džinss vispār ir unikāls materiāls, kuru var izmantot visdažādākajos rokdarbos,” uzsver Daiga.
Tādējādi šūšanas darbnīca kļūst ne tikai par mācību vietu, bet arī par telpu, kur tiek nodotas dzīvē noderīgas vērtības un prasmes. “Mani audzēkņi ir foršākie un čaklākie, vienmēr visu vēlas un ķeras klāt ar ieinteresētību un prieku. Viņi ir enerģiski. Un es ļoti lepojos ar saviem audzēkņiem un paldies viņu vecākiem par atbalstu un prieku par sasniegto,” viņa saka.
Taujāta, vai rodas sajūta, ka mūsdienās interese par tradicionālajiem rokdarbiem noplok, viņa tam negrib piekrist. “Viss atkarīgs, kā skolotājs vai meistars to pasniedz. Es teiktu, ka šīs prasmes neizzūd. Vismaz daļai ir interese arī no jaunās paaudzes puses. To redzu šūšanas pulciņā. To apmeklē čaklas meitenes. Visu gadu viņas ir cītīgi strādājušas, šuvušas tērpus, pašas tos dizainējušas. Šajā ceturtdienā mums jādodas uz Cēsīm, kur būs tērpu parāde. Kā vienmēr saku bērniem – to, ko proti pats, vai to, ko zini, tev neviens nevar atņemt,” viņa pamato.
Tādas prasmes kā aušana, rokdarbi, amatniecība vai jebkura sirdslieta veidojas nevis vienā dienā, bet caur atkārtojumu un pieredzi. Meistaru dienā izdodas aprunāties ar rokdarbnieku kopas “Vijums” dalībniecēm. Proti, “Satiec savu meistaru!” pasākuma ietvaros austuves telpās notika darbnīca “Austu darbu pēcapstrāde. Priekšauts”. Rokdarbnieces dalījās pieredzē, kā apstrādāt priekšauta apakšmalu, augšmalu un piešūt jostiņu.
“Pieredze un zināšanas pie stellēm man ir gadu desmitiem krāta. Ja kādam noder manas zināšanas, tad neturu sveci zem pūra, ar prieku dalos un parādu, kā to daru. Teorija ir viens, bet par tādiem maziem sīkumiņiem, krikumiņiem, kas var atgadīties, kādas grūtības var rasties aušanas procesā un ne tikai, kaut vai dzijas izvēlē un darbu pēcapstrādē, par tiem grāmatās nav rakstīts,” pieredzē dalās aušanas meistare Ārija Dzintra Tomiņa.
Viņa teic, ka aušana ir prasme, kur rokas, prāts un pacietība strādā kopā, un tieši tāpēc tā tiek uzskatīta par vienu no klasiskajām amatniecībām, ko nevar pilnībā iemācīties uzreiz, īstās prasmes attīstās ar laiku un pacietību. “Kurš katrs tomēr to neprot, kaut vai krāsas salikt. Katram nav dots tāds talants. Audekls ir iekārtots, bet uz tā izaust daudz dažādus sarežģītus rakstiņus – ne katrs to uzreiz dabū gatavu. Ar pieredzi iemanās. Kā nu kuram tas sanāk. Tāpēc jau, lai kļūtu par labu meistaru, ir jāmācās un jāmācās gadiem. Un tas nav tikai par aušanu. Arī par jebkuru citu amatu,” viņa saka un piebilst, ka uzdevums saglabāt interesi par aušanu ir ļoti grūts, bet ne neiespējams. Viņasprāt, aušanas tradīcijas turpināsies tik ilgi, kamēr būs meistari, kurus pašus aizrauj šī nodarbe, kuri ar savu piemēru, pacietību un zināšanām iedvesmos jaunāko paaudzi apgūt šo amatu, saglabājot aušanas prasmes dzīvas arī nākotnē.
Apgūst filcēšanu un pelmeņu gatavošanu
Pasākuma “Satiec savu meistaru!” ietvaros aizvadītajā sestdienā Turnas tautas namā notika filcēšanas un pelmeņu gatavošanas meistarklases. Dalībnieki ar lielu interesi un aizrautību sekoja meistaru paraugdemonstrējumiem un aktīvi iesaistījās arī paši.
Filcēšanas meistarklasi, kur tika izgatavotas pirts cepures, vadīja meistare Inga Logina no Brenguļiem. “Filcēšana ir ļoti sena amata prasme. Tā, iespējams, ir radusies jau akmens laikmetā, kad vēl nebija ne stelles, ne austu audumu. Pastāv versijas, ka filcs radās dabiskā ceļā. Cilvēkiem dzīvojot alās, dzīvnieku vilna sajaucās ar sviedriem un mitrumu un kustībā sāka savelties kopā. Ir arī teikas, piemēram, par Noasa šķirstu, kur vilna dzīvnieku klātbūtnē un kustībā esot savēlusies un izveidojusi filcam līdzīgu materiālu,” stāsta I. Logina un uzsver, ka vilna ir ļoti universāls materiāls, un mūsdienās daudzi cilvēki atgriežas pie dabīgiem materiāliem, meklējot kvalitāti un dabiskumu. “Sintētiskie materiāli, piemēram, poliesteris, bieži vien nedod to pašu sajūtu un, pēc dažādiem uzskatiem, arī ne vienmēr ir tik labvēlīgi cilvēkam. Savukārt vilna un lins tiek uzskatīti par materiāliem, kas “elpo” un sniedz labāku komfortu.
Arī filcētas čības daudzi izvēlas tieši tāpēc, ka vilna palīdz uzturēt siltumu, vienlaikus ļaujot pēdai elpot un veicinot labāku mikrocirkulāciju. Tas padara tās īpaši piemērotas valkāšanai ziemā iekštelpās,” viņa saka.
I. Logina atzina, ka jūtas pagodināta par uzaicinājumu dalīties pieredzē un atklāt mācekļiem filcēšanas amata knifiņus. Meistarklasē piedalījās sešas dāmas.
“Mana pieredze, vadot meistarklases un pašai darbojoties šajā jomā jau apmēram 17 gadus, rāda, ka vislabāk sanāk tad, kad meistars ir klāt un var parādīt procesu dzīvajā. Tad arī iemācīšanās notiek daudz dabiskāk ‒ ar sajūtu un praktisku pieredzi. Ne vienmēr ar video vai tiešsaistes kursiem var iemācīt visas nianses, jo amatam vajadzīga arī intuīcija, pieredze un spēja sajust materiālu,” pamato I. Logina.
Meistaru dienās ne viens vien atzina, ka mūsu tautas tradicionālie amati kļūst vairāk atkarīgi no cilvēku intereses, skolotājiem un tradīciju nodošanas. Tie dzīvo tālāk tur, kur ir cilvēki, kas tos apzināti uztur un māca.
“Šobrīd salīdzinoši maz esmu kontaktā ar amatniekiem, jo pa tirdziņiem braukāt neatliek laika. Tas, ko līdz šim esmu novērojusi brīvdabas pasākumos, amatnieki ir, bet arvien mazāk redzami tādu amatu pratēji kā pinēji – tāšu un klūgu meistari vai ādas apstrādes meistari. Diemžēl vecie meistari un tradīciju turētāji pamazām izmirst, un līdz ar viņiem zūd arī unikālas zināšanas un prasmes, kuras vairs nav tik viegli atjaunot,” viedoklī dalās filcēšanas meistare.
Savukārt kulinārajā meistarklasē dalībnieces apguva pelmeņu gatavošanas paņēmienus, kā arī guva iedvesmu dažādām to variācijām mājas apstākļos. Savā pieredzē dalījās valcēniete Ilga Noormete, kura brīvos brīžos aizraujas ar eksperimentiem virtuvē.
Viņas vadībā tika pagatavoti tradicionālie pelmeņi, hinkaļi un pelmeņi ar biezpiena pildījumu un ķiršu ķīseli, kā arī gatavoja mērci pasniegšanai ar pelmeņiem. “Man pašai patīk apgūt jaunas lietas. Tā nesen kā esmu iemācījusies mājās cept maizi. Cita lieta. Man ļoti garšo. Arī pelmeņu gatavošanas prasmes pati esmu apguvusi meistarklasē un labprāt padalos savā pieredzē. Līdz šim esmu rīkojusi pelmeņu gatavošanas meistarklasi savējo kompānijā – dzimšanas dienas svinību ietvaros. Ar tik daudz mācekļiem, kā tikos Turnā, šāda meistarklase man bija pirmoreiz. Protams, neviena meistarklase nevar notikt bez dalībniekiem, tāpēc vislielākā pateicība visiem, kas bija atnākuši. Prieks, ja kādam noderēs,” atzina Ilga.
Viņa teic, ka varbūt ne vienmēr ir jāmeklē atbildes, cik ēdiens ir latvisks vai tradicionāls, pats būtiskākais ir dot izpratni, ka tas, ko ikdienā lietojam, ir vienkārši pagatavojams arī mājās. “Kad sanāk pieķerties, tad sataisu pelmeņus ilgākam laikam ‒ saldētavā iekšā, un miers. Mājās gatavotiem pelmeņiem ir cita garša, turklāt tad mēs zinām, kas ir pildījumā, kāda gaļa, sastāvdaļas. Tas motivē iemācīties un pašiem mājās atrast laiku gatavošanai. No laikietilpīgākām receptēm vēl man ļoti patīk gatavot tīteņus,” viņa saka.
Ilga šoreiz ne tikai vadīja meistarklasi, bet arī pati iejutās mācekļa lomā. “Bija interesanti. Man tagad ir pašas gatavota pirts cepure, kuru izmantošu, vasarā karstā laikā strādājot dārzā. Vilnas cepure būs tieši laikā. Svētdien apmeklēju arī Tautas lietišķās mākslas studiju “Saulīte”, kur notika adīšana vienas adatas pinuma tehnikā. Tas man bija kas jauns un neredzēts. Tikai žēl, ka bija ļoti maz apmeklētāju. Cilvēki nenāk, kaut gan daudzi pasākumi meistardienās bija bez maksas. Es gan ar prieku pamācos ko jaunu,” pamato valcēniete.
Pasākuma noslēgumā mācekļi atzina, ka iegūtās prasmes būs noderīgas un, visticamāk, tiks pielietotas arī turpmāk.
