FOTO: LĪGA ORLEANA
Jau rakstījām, ka mūsu podkāsta jeb raidieraksta “Ziemeļlatvijas sarunas” viena no tēmām ir jauniešu medijpratība. Proti, no kādiem informācijas kanāliem jaunieši veido savu pasaules redzējumu, vai tic visam, ko redz un lasa. Šoreiz “Ziemeļlatvija” uz sarunu mūsu mobilajā studijā uzaicināja Smiltenes vidusskolas 12. klases skolnieci Elīnu Kalēju.
Elīnai šis pasaules redzējums ir daudzpusīgs. Līdz 10. klasei Elīna mācījās Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, tagad viņa ir Smiltenes vidusskolniece, bet iepriekšējā 2024./2025. mācību gadā, pateicoties skolēnu apmaiņas programmai, Elīna mācījās Itālijā, Romā.
Raidieraksts ar Elīnu Kalēju ir skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www. ziemellatvija.lv.
‒ Elīna, no kādiem informācijas kanāliem tu veido savu redzējumu par to, kas notiek novadā, Latvijā, pasaulē, un vai šie notikumi tevi interesē?
‒ Ļoti interesē. Domāju, ka mūsdienās ir ļoti svarīgi prast izmantot medijus, jo tie mums palīdz veidot pasaules redzējumu un arī redzējumu pašam uz sevi. Tieši šobrīd, manuprāt, ir svarīgi mēģināt saprast, kas ir nepatiesa informācija un kas ‒ patiesa. Man personīgi pasaules redzējumu palīdz veidot mana ģimene. Arī katru rītu skatos “Rīta Panorāmu”, lai redzētu, kas notiek gan Latvijā, gan pasaulē. Sekoju līdzi ļoti daudz dažādām aktivitātēm – sportam, mūzikai, teātrim. Man ļoti patīk iet uz teātri. Tas ir arī superīgs veids, kā paplašināt savu redzesloku.
‒ Tad, kad izlasi informāciju, vai tu to pārbaudi?
‒ Jā. Vispopulārākais veids, kā pārbaudīt informāciju, ir ierakstīt to, ko redzu, vēlreiz internetā un paskatīties, cik patiešām ir tādi avoti, kas tai atbilst. Ir ļoti svarīgi skatīties, kur šī informācija ir publicēta. Vēl man ļoti palīdz atšķirt dezinformāciju no patiesas informācijas latviešu vai angļu valodas prasme rakstā.
‒ Ja kaut kas gramatiski nav pareizi, tas rada aizdomas?
‒ Jā, ja ir daudz gramatisku kļūdu. Protams, katram var tādas gadīties, bet, ja ir daudz ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu, tad jāsāk skatīties, no kurienes šī informācija ir radusies. Prasmīgi žurnālisti prot pareizi izmantot latviešu valodu.
‒ Mūsdienās ir tik liela informācijas plūsma, ka ir grūti izsekot visiem jaunumiem. Tāpēc ir vajadzīga prasme analītiski domāt, prasme analizēt. Es zinu tavus vaļaspriekus, ‒ tev patīk lasīt grāmatas, klausīties podkāstus, skatīties filmas. Tas tev palīdz izkopt analītisko domāšanu?
‒ Protams. Arī matemātikas risināšana ikdienā ir ļoti svarīga prakse. Gan lasīšana, gan rēķini, gan sarunas ar cilvēkiem pilnveido, attīsta domāšanu, loģiskās un analītiskās prasmes.
‒ Kad iepriekšējā mācību gadā mācījies un dzīvoji Itālijā, vai runāji ar saviem vienaudžiem Itālijā arī par viņu dzīves uztveri? Vai viņi seko līdzi notikumiem Itālijā, pasaulē?
‒ Visi jaunieši seko līdzi lieliem notikumiem pasaulē, bet es jutu no itāļu puses, ka lielai daļai itāļu nepatīk dzīvot Itālijā. Viņi tur nejūtas droši, nejūtas novērtēti. Tāpēc dažreiz radās sajūta, ‒ kur vispār ir perfekti dzīvot? Mēs domājam, ka Itālija ir superīga valsts, sapņu zeme, kur aizbraukt atpūsties. Ļoti bieži dzird no latviešiem, ‒ “biju Itālijā, tiešām super!”. Bet nekur nav perfekti. Visur ir kaut kādas politiskas nesaskaņas.
‒ Teici, ka viņi nejūtas droši Itālijā. Mēs Latvijā, esot tik tuvu Krievijai, nejūtamies droši. Kāpēc viņi?
‒ Viņiem ir ļoti spēcīgi uzskati par reliģiju. Tad, kad biju Itālijā, viņiem bija pāvesta vēlēšanas (2025. gada 8. maijā par Romas katoļu baznīcas pāvestu tika ievēlēts kardināls Roberts Frānsiss Prevosts ‒ Leons XIV, kurš ir pirmais pāvests no ASV – redakcijas piezīme). Šīm vēlēšanām itāļi ļoti sekoja līdzi un bija satraukušies, kas notiks, ja ievēlēs noteiktu pāvestu. Viņiem reliģija ir ļoti svarīga.
‒ Tu Itālijā mācījies Romā, Galileo Galileja Tehniskajā rūpniecības vidusskolā. Tu taču nezināji itāļu valodu. Kā tu tiki galā ar mācībām?
‒ Sākumā vispār bija ļoti grūti. Aģentūra, kurā pieteicos šim braucienam, nebija man atradusi skolu, kur mācīties. Pirmās divas nedēļas staigāju pa Romu kā tūriste. Man ļoti patika, izbaudīju. Bet tad mana viesmamma ļoti palīdzēja. Viņa caur saviem kontaktiem, saviem paziņām atrada man perfektu skolu, par ko viņai esmu ļoti pateicīga. Itālijā ir ļoti interesanta izglītības sistēma, pavisam citādāka nekā Latvijā. Pagāja ilgs laiks, kamēr pie tās pieradu. Ar itāļu valodu man katru nedēļu gāja arvien vieglāk.
‒ Bet tu taču sāki no nulles? Bez valodas priekšzināšanām?
‒ Nē. Pirms aizbraucu uz Itāliju, es Latvijā piecus mēnešus tiešsaistē mācījos itāļu valodu. Man bija privātskolotāja. Domāju, ka pēc pieciem mēnešiem privātstundu noteikti jau zinu gramatiku, varu pastāstīt, varu izpausties itāļu valodā, vismaz kaut ko saprast. Bet, kad pirmajā vakarā Itālijā viesmāsas draugi mani aizveda pēc saldējuma, viņi runāja, un es neko nesapratu. Nebija ne jausmas, ko viņi saka. Taču ar katru dienu manas valodas zināšanas kļuva arvien labākas. Man paveicās ar viesģimeni. Mana viesģimene bija izcila. Viņi vēl joprojām smejas par to, kā pirmajās dienās es teicu tikai “jā, jā, jā”, neko nesapratu. Taču šādi skolēnu pieredzes apmaiņas braucieni ir perfekts veids, kā sevi pilnveidot. Tas ir izaicinājums. Man ļoti patīk izkāpt no savas komforta zonas.
‒ Tas paplašina redzesloku. Tu atver sevi pasaulei. Tad tagad tu itāļu valodu proti?
‒ Jā. Katru dienu nesanāk, bet es regulāri sazinos gan ar viesģimeni, gan ar saviem skolas draugiem. Cenšos uzturēt itāļu valodu, jo valodu var ļoti viegli aizmirst. Es cenšos arī skatīties filmas itāļu valodā. Esmu nopirkusi vairākas grāmatas itāļu valodā. Aizbraucu uz Itāliju ar diviem koferiem, atbraucu ar četriem. Biju sapirkusi daudz grāmatu.
‒ Tad jau tu arī varbūt vairāk seko līdzi tam, kas notiek Itālijā?
‒ Jā, noteikti. Par visu, kas ir saistīts ar Itāliju, man ir pastiprināta uzmanība.
‒ Jau teici, ka Itālijā izglītības sistēma ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Ar ko tā atšķiras?
‒ Kad sāku mācīties Itālijā, mani ielika klasē, kur skolēni bija par mani vienu gadu jaunāki. Skolai šķita, ka man tā būs vieglāk. Piemēram, tās klases fiziku, matemātiku jau būšu mācījusies Latvijā un varēšu vairāk fokusēties uz to, ka mācos itāļu valodu. Taču tas nebūt nebija vieglāk. Itāļu valodā saprast skolotājus, ko viņi runā, sāku tikai janvārī, un arī izglītības sistēma bija pavisam citādāka. Tie priekšmeti, kas ir viņiem Itālijā, ir līdzīgi, bet kurss ir pavisam citādāks nekā mums. Piemēram, būdama Smiltenes vidusskolā 11. klasē, aizbraucu uz Itāliju mācīties 10. klases ķīmiju, bet tur viņi tikai sāka mācīties šo priekšmetu, ‒ kā mūsu 8. klasē. Toties fizikā un matemātikā viņi jau bija priekšā.
‒ Un tagad 12. klasē tev mūsu 11. klases mācību viela bija jāapgūst gandrīz no jauna?
‒ Jā.
‒ Cik zinu, tu vēlies studēt medicīnu, kur ķīmija ir ļoti svarīga. Kā tu tagad 12. klasē tiki galā ar mācību vielas iedzīšanu?
‒ Gribu izteikt milzīgu pateicību saviem skolotājiem. Smiltenes vidusskolas skolotāji ir superīgākie un pretimnākošākie skolotāji, kādi jebkurā skolā, kur esmu mācījusies, bijuši. Viņi un arī skolas vadība man ļoti nāca pretī. Ticēja man, ka es to izdarīšu. Ķīmija man bija vissvarīgākais mācību priekšmets, ko pieraut. Mācību gada laikā man nebūtu laika mācīties 11. klases ķīmiju, jo man ir padziļinātais kurss, tāpēc es vasarā sarunāju privātstundas pie skolotāja Jāņa Celmiņa, un mēs tam visam izgājām cauri. Pirmā atzīme ķīmijā man bija jau vasaras beigās.
‒ Tev ir apbrīnojams gribasspēks un mērķtiecība. Tas taču prasīja gan laiku, gan darbu, jo arī mācīšanās ir darbs.
‒ Itālijā iegūtā pieredze bija to vērta. Es iesaku ikvienam skolēnam aizbraukt apmaiņas braucienā, ja ir tāda iespēja. Pirmkārt, tas ir stāsts par viesģimeni. Tu dzīvo pavisam citā ģimenē. Tev ir jāmācās pielāgoties. Ar jaunas ģimenes locekļu palīdzību jāmācās tikt galā ar kaut kādām grūtībām. Protams, mūsdienās ir viegli uzturēt kontaktus ar savu Latvijā dzīvojošo ģimeni, taču kopumā tā ir laba pieredze, ja bērns pats to grib darīt. Bija arī tādi bērni, kuri, cik varēja saprast, aizbrauca apmaiņas braucienā tikai tāpēc, lai tiktu projām no mājām, lai piedzīvotu kaut ko pavisam jaunu un traku, un tad ar viesģimenēm viņiem neveicās. Taču es tiešām gribēju iegūt visu no šīs jaunās pieredzes, un tāpēc man paveicās, arī ar viesģimeni. Manā viesģimenē vecāki bija šķīrušies. Tā man arī bija jauna pieredze, jo varēju nedaudz izjust, kā tas ir. Tas tiešām ir nogurdinoši. Jūtu līdzi visiem, kuriem ir šķīrušies vecāki, jo katru nedēļu bija jāceļo. Iznāca daudz braukāt no vienām mājām uz otrām. Es biju tāds pats bērns viesģimenē kā pārējie bērni. Es darīju visu, ko darīja viņi, ēdu visu, ko ēda viņi. Ēšanas ziņā viesģimenei bija grūti ar mani. Itāļi brokastīs ēd tikai saldumus. Viesģimenes mamma dzēra tikai kafiju un apēda kādu cepumu. Viesmāsa izdzēra siltu pienu un apēda cepumu. Es tā nevarēju. Es esmu tradicionāla latviete, un man vajadzēja gan olas, gan prošuto, gan maizi. Man bija arī viesbrālis, ar kuru man garšas kārpiņas sakrita. Itāļu ēdiens ir viens no labākajiem. Un vēl man ļoti paveicās ar to, ka es varēju ceļot. Es apceļoju astoņus reģionus.
‒ Pateicoties viesģimenei? Viņi tevi vadāja?
‒ Jā. Es biju, piemēram, Neapolē, Milānā, Venēcijā, Florencē, Sicīlijā. Sicīlija laikam tagad ir mana mīļākā vieta. Milzīga pateicība visiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja. Es esmu ļoti patstāvīga, tomēr šajā manā pieredzē piedalījās ļoti daudz cilvēku ‒ gan mana ģimene, gan viesģimene, gan draugi, kuri mani atbalstīja no Latvijas, un arī Itālijā iegūtie draugi.
‒ Mūsu sarunas vadmotīvs ir jauniešu medijpratība. Manuprāt, šāda pasaules pieredze šo medijupratību pastiprina, jo jaunietis kļūst zinošāks, redz, kas notiek citur. Ir ļoti vērtīgi savām acīm ieraudzīt citas valstis. Varbūt tev tagad ir mainījies priekšstats par Itāliju? Varbūt tagad uz Itāliju raugies citādāk un varbūt pirms tam nemaz neinteresējies par šo valsti?
‒ Itālija man ir bijusi sapņu zeme kopš 12 gadu vecuma. Vienmēr esmu zinājusi, ka kādu brīdi gribu tur padzīvot, varbūt pastudēt. Tagad to domu esmu nedaudz atmetusi, bet jā, – man noteikti ir mainījies priekšstats par Itāliju. Ne visi stereotipi par itāļiem ir patiesi. Es pieredzēju itāļus, kuri ļoti kavē, bet divas trešdaļas no manas viesģimenes bija tādi, kuri gribēja visur būt laikā. Kādi vēl ir stereotipi par itāļiem?
‒ Karstasinīgi.
‒ Jā, viņi daudz žestikulē. Tā gan ir taisnība. Klasē to īpaši varēja just. Kad mums izdalīja pārbaudes darbus, tad nekāda miera tur nebija. Itālijas skolā ir ļoti augsta hierarhija, skolotājus tur ļoti cienī, ne tā, kā pie mums, Latvijā. Taču, kad izdalīja pārbaudes darbus, visi skraidīja pa klasi, salīdzināja atbildes, strīdējās par visu. Viņi ir karstasinīgi, bet no labākās puses. Pirms es aizbraucu uz Itāliju, man bija doma, ka es tur varētu studēt medicīnu. Kamēr biju Itālijā, spēlēju tur volejbolu kopā ar vecākām meitenēm, un dažas jau studēja, viena ‒ arī medicīnu. Kaut kā man vairs neradās priekšstats, ka varbūt es gribētu studēt medicīnu tālu projām no mājām. Izaicinājums man bija mācīties gadu jaunākā klasē, kur nu vēl studēt medicīnu. Tas jau ir pietiekami grūti arī latviešu valodā. Un kur tad vēl citur! Tāpēc jā, kaut kā nedaudz esmu mainījusi uzskatus.
‒ Tad studēsi Latvijā?
‒ Esmu iesniegusi dokumentus arī Igaunijā, Tartu Universitātē, bet noteikti iesniegšu arī Latvijas universitātē un Rīgas Stradiņa Universitātē.
‒ Kā tu, būdama jauniete, jūties šodienas Latvijā? Kas tev šeit patīk, kas varbūt nepatīk?
‒ Manuprāt, tas, kā katrs jūtas Latvijā, it īpaši jaunieši, ir ļoti atkarīgs no vecākiem. Esmu pamanījusi, ‒ kā vecāki jūtas un ko domā par Latviju, Latvijas valdību un sabiedrību, tā bieži vien jūtas arī bērni. Es ļoti priecājos būt latviete un esmu lepna par to, jo te ir miers. Mums ir brīvība. Man patīk dzīvot laukos, man patīk arī Latvijas pilsētas, kuras mums ir skaistas. Nesen redzēju video, ko no savas galerijas kopā bija salikusi viena meitene, ‒ kā ir būt brīvā Latvijā. Skatījos šo video ar apbrīnu. Mums ir tik daudz iespēju, ko mēs ikdienā nenovērtējam. Mēs varam dzīvot brīvā Latvijā. Taču bieži vien tas pazūd. To jūt, sarunājoties ar cilvēkiem, kuri grib aizbēgt no šejienes, jo ir uzskats, ka citur ir labāk. Bet nekur nav daudz labāk. Vienkārši ļoti daudz nosaka tas, ja tu pats esi atvērts pret pasauli un esi pozitīvs. Pozitivitāte, manuprāt, dzīvē ļoti daudz ko nosaka, jo visur ir kaut kādas problēmas. Tā pati politika arī ir ļoti sarežģīta lieta. Taču ir arī jaunieši, kuri domā tā kā es, un domāju, ka mūsu nākotne ir drošās rokās.
‒ Taču varbūt tomēr mūsu Saeimai, valdībai kaut kādos virzienos vajadzētu vairāk padomāt, ko darīt, lai Latvijas jaunieši pēc vidusskolas vai augstskolas absolvēšanas nebrauktu projām uz ārzemēm? Mūsu, latviešu, ir tik maz. Ja arvien vairāk viņi turpinās braukt projām, man ir bažas par to, ka Latvija pakāpeniski var izmirt. Kā, tavuprāt, valdībai vajadzētu atbalstīt jaunās ģimenes, kā motivēt jauniešus tās dibināt, lai Latvijā būtu bērni un Latvijai būtu nākotne?
‒ Par to, ko vajadzētu, mēs daudz varētu runāt, taču nav jau resursu. Tur ir tā problēma. Lieli resursi, miljoni, tiek ieguldīti kaut kādos projektos, piemēram, “Rail Baltica”, bet vai kāds vilciens jau ir kursējis no Rīgas? Es ierosinātu sākumā padomāt par izglītību, par to, cik ļoti daudz skolu laukos tiek likvidētas, jo nav skolotāju. Nav, kas māca. Manuprāt, skolotāji, ir viena no cienījamākajām profesijām. Viņi ir mūsu otrie vecāki, viņi iedod mums zināšanas dzīvei, bet daudzi to nenovērtē. Tāpēc, ja grib domāt par jauniešu nākotni, grib piesaistīt jauniešus palikt Latvijā, tad noteikti ir jādomā par izglītību. Nevis ieguldīt lielus resursus universitātēs, jo tās mūsdienu jaunieši var piedzīvot jebkurā citā valstī. Galvenais mērķis ir tas, lai viņi atgriežas pēc tās universitātes Latvijā un audzina savus bērnus šeit. Bet tāpēc ir vajadzīga spēcīga izglītības sistēma. Ja tādas nav, tad, manuprāt, tā ir problēma, kas ietekmē jauniešu uzskatus.
‒ Un te ir stāsts par pedagoga profesijas prestižu sabiedrībā. Kad runāju ar skolām, dzirdu, ka liela problēma ir skolotāju paaudžu nomaiņa. Skolās ir salīdzinoši daudz pirmspensijas vecuma skolotāju. Kas nāks viņu vietā, kad viņi aizies pensijā? Skatoties kopumā, nav nemaz tik daudz jauniešu, kuri gribētu studēt pedagoģiju un pēc tam sāktu strādāt skolā par skolotāju.
‒ Ir ļoti grūti atrast labus, kvalificētus skolotājus ar pieredzi. Šī profesija nākotnē ļoti vajadzīga, bet, manuprāt, tā ir arī ļoti grūta profesija. Mūsdienās jauniešiem ir daudz iespēju, ko viņi cenšas izmantot, un tad viņi domā, – “kāpēc lai es būtu skolotājs?”. Šobrīd pasaulē, it īpaši Latvijā, pastāv visatļautība. Padomju laikos bija cenzūra, daudz ko nedrīkstēja darīt, bet, kad mēs atguvām brīvību, tad nebija robežu. Aizgāja par traku. Man šķiet, vajadzētu saglabāt kaut kādu nelielu robežu. Piemēram, skatoties uz Itāliju, viņiem nav bijis posma, kad kāds okupējis valsti vai iejaucies viņu sistēmā, un viņiem līdz mūsdienām ir nostiprinājusies sistēma, kurā skolotājam ir augstākais vārds, kurā viņu uzrunā ar lielu bijību.
‒ Šoruden 3. oktobrī Latvijā būs 15. Saeimas vēlēšanas. Vēlēsi?
‒ Protams. Visiem, manuprāt, jāvēl, kuri to var. Ja es nevēlēšu, kas notiks?
‒ Kā izvēlēsies, par kuru partiju atdot savu balsi?
‒ Noteikti runāšu ar saviem vecākiem par savu izvēli, jo ļoti augstu vērtēju viņu viedokli. Viņiem ir liela pieredze. Noteikti arī pati pētīšu. Es jau redzu ikdienā, kas notiek, kā katrs Saeimas deputāts runā, ko viņš sola. Tas ļoti atspoguļojas ikdienas dzīvē.
‒ Tavs pluss ir tas, ka tu seko līdzi notikumiem. Ja jaunietis to nedara un šīs būs pirmās vēlēšanas, kurās viņš piedalīsies, tad, manuprāt, izdarīt izvēli būs grūti. Ko tu iesaki jauniešiem, lai viņiem būtu šī medijpratība, kas ir ļoti svarīga kā demokrātijas pamats? Lai viņi prastu analizēt informāciju, lai akli visam neticētu?
‒ Iesaku lasīt grāmatas. Visi jaunieši zina, cik svarīgi ir lasīt grāmatas, vienkārši ir slinkums. Nav disciplīnas, lai to sāktu darīt. Bet, kad sevi piespied un sāc, redzi progresu. Vienkārši ir jāatrod motivators. Grāmatas nav tikai daiļliteratūra, ko skolā uzdod lasīt obligātajā mājas lasīšanā. Var sākt ar pavārgrāmatām, ja patīk gatavot, ar enciklopēdijām, ja patīk izprast jēdzienus, ar pamācībām, kā rīkoties ar naudu, ja saista ekonomika. Galvenais ir atrast grāmatu, kas tiešām piesaista. Aicinu arī klausīties podkāstus, kā sevi pilnveidot, arī par šo pašu medijpratību, ko par to stāsta speciālisti. Vajag mēģināt sevi pilnveidot un neticēt visam, kas ir internetā. Galvenais, nesalīdzināt sevi ar citiem sociālajos tīklos. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi. Katrs mēs esam citādāks. Mums jāiemācās mīlēt sevi tādu, kāds katrs esam.
