Kad šī gada pavasarī sociālajos tīklos izplatījās ziņas par traģisko avāriju Praulienas pusē, kur dzīvību zaudēja trīs cilvēki, sabiedrība gandrīz acumirklī sadalījās divās nometnēs. Vieni sašuta par cilvēkiem, kuri notikuma vietā filmēja un fotografēja, citi aizstāvēja tiesības fiksēt notiekošo. Kā jau parasti šādos gadījumos, emocijas bija skaļākas par veselo saprātu. Taču patiesībā jautājums nav par to, vai fotografēt ceļu satiksmes negadījumu ir labi vai slikti. Jautājums ir daudz vienkāršāks – vai tas tiek darīts ar prātu, un izsverot visus notikuma apstākļus?!
Mūsdienu cilvēkam telefons ir kļuvis par dabisku ķermeņa pagarinājumu. Mēs fotografējam pusdienas, saulrietus, koncertus, bērnu pirmo skolas dienu un arī negadījumus. Dažreiz šķiet, ka notikums tā pa īstam nav īsti noticis, kamēr tas nav iemūžināts. Taču negadījuma vietā kamera nedrīkst kļūt par aizvietotāju veselajam saprātam.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests mēdz saskarties ar situācijām, kad negadījuma vietā ir vairāki desmiti aculiecinieku, bet tikai retais piezvanījis uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112. Lielākā daļa pieņem, ka to noteikti izdarījis kāds cits. Tas atgādina klasisku daudzdzīvokļu nama situāciju – visi redz, ka kāpņutelpā izdegusi spuldze, bet neviens to nenomaina, jo katram šķiet, ka to izdarīs kaimiņš. Atšķirība tikai tāda, ka šeit runa nav par spuldzi. Šeit runa var būt par cilvēka dzīvību.
Un tomēr būtu kļūdaini no tā izdarīt secinājumu, ka negadījumus fotografēt nevajag. Tieši otrādi. Ja negadījumā nav cietušo, tad foto un video fiksācija ir viena no vērtīgākajām lietām, ko autovadītājs var izdarīt.
To labi zina ikviens apdrošinātājs. Ne velti LTAB pērn ieviesa iespēju saskaņoto paziņojumu aizpildīt WhatsApp vidē. Ja agrāk autovadītāji stundām ilgi mēģināja uz papīra uzzīmēt negadījuma shēmu, tad tagad daudz vairāk nozīmē kvalitatīvas fotogrāfijas, video un balss komentāri. Tie palīdz precīzāk noteikt negadījuma apstākļus, izvērtēt atbildību un aprēķināt zaudējumus.
Turklāt automašīna bieži vien nav vienīgais, kas cieš negadījumā. Tiek bojāti telefoni, datori, bērnu ratiņi, velosipēdi, apģērbs un citas mantas, kuru atlīdzināšana iespējama OCTA ietvaros. Taču apdrošinātājam nav kristāla bumbas, proti, ja bojājumi nav fiksēti, pēc tam rodas strīdi, aizdomas un neapmierinātība. Viens kvalitatīvs fotoattēls šādās situācijās bieži ir vērtīgāks par piecu cilvēku atmiņām. Tādēļ diskusija par filmēšanu pēc negadījuma patiesībā ir nepareizi formulēta. Tas ir tāpat kā strīdēties, vai slimnīcā vajag rentgenu. Protams, vajag. Taču pirms rentgena veikšanas pats pacients jānogādā pie ārsta.
Ja negadījumā ir cietušie, pirmā darbība nav telefona kamera, bet gan zvans uz 112. Otrā ir situācijas izvērtēšana un palīdzības sniegšana, ja tas ir droši. Trešā ir brīdinājuma zīmju izvietošana un citu risku novēršana. Tikai pēc tam seko viss pārējais.
Savukārt tad, kad glābēji jau strādā un neatliekamā palīdzība ir izsaukta, fotografēšana pati par sevi nav nekas nosodāms. Gluži pretēji – tā var palīdzēt gan izmeklēšanā, gan apdrošināšanas procesā. Vienīgais nosacījums ir elementāra cilvēcība. Fotografēt negadījuma vietu nav tas pats, kas fotografēt cilvēka ciešanas. Starp šīm divām lietām ir robeža, par kuru pieklājīgā sabiedrībā nevajadzētu atgādināt.
Galu galā atbilde uz jautājumu, vai pēc ceļu satiksmes negadījuma fotografēt un filmēt, ir pārsteidzoši vienkārša. Jā, vajag. Dažkārt pat ļoti vajag. Taču tikai pēc tam, kad izdarīts pats svarīgākais. Fotogrāfija var palīdzēt atjaunot notikumu gaitu. Savukārt savlaicīgs zvans uz 112 dažkārt var palīdzēt izglābt cilvēka dzīvību. Un starp šīm divām lietām prioritāšu secība nedrīkst radīt šaubas nevienam.
Juris Stengrevics, Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja valdes loceklis
