“Manu dārzu ir pārņēmuši zemesvēži. Kā ar tiem cīnīties un vai vispār ir iespējams cīnīties? Kāda augsne tiem labāk patīk vai arī tie var būt jebkur?” ar laikraksta starpniecību vēlas noskaidrot lasītāja Ilze.

Enotomolgs Voldemārs Spuņģis “Dzirkstelei” saka, ka zemesvēzis bija 2007. gada kukainis. “Tad izpētīju tā prasības un arī ierobežošanu. Labi jāzina ne tikai zemesvēža bioloģija/ekoloģija, bet arī faktori, kas tiem patīk, nepatīk. Pilnībā iznīcināt nevar, tomēr dzīva būtne ar pielāgošanās spējām, bet samazināt var,” stāsta V.Spuņģis.

Dziednieki tos atzina par noderīgiem

V.Spuņģis stāsta, ka dabā viss ir līdzsvarā un tikai cilvēka darbība izjauc šo tūkstošiem gadus veidojušos līdzsvaru. Rezultātā cilvēks pats no tā cieš.

Senos laikos, kad vēl nebija attīstīta zemkopība, zemesvēzis apdzīvoja dabiskos biotopus. Līdz ar lauksaimniecības attīstīšanos zemesvēzis sāka apdzīvot irdeno apstrādāto augsni un vietām kļuva par kaitēkli.

“Zemesvēži dzīvo apslēpti alu labirintā, ko izrok mitrā un irdenā augsnē. Virs zemes tie izlien reti, galvenokārt naktīs. Dienā tos ieraudzīt nevar. Siltā pavasara un jūnija naktī zemesvēžu tēviņš trellina, lai pievilinātu mātītes,” stāsta V.Spuņģis.

Zemesvēži dzied tikai krēslā, mitrā un siltā laikā. Sākotnēji tēviņu dziedāšana bija izveidojusies lidojošo mātīšu pievilināšanai, taču evolūcijas gaitā sugas īpatņi kļuva lielāki un smagāki, līdz ar to vāji lidotāji. Skaņa pievilina pārsvarā rāpojošās mātītes. Pēc dziesmas tēviņa atrašanās vietu ir grūti noteikt, jo nevar precīzi pateikt skaņas virzienu pat tad, ja klausītājs atrodas metru no alas ieejas. Tēviņi ir skaļāki dziedātāji par mātītēm.

Kopulācija parasti notiek tēviņa alā. Pastāv viedoklis, ka zemesvēži veido ļoti īslaicīgas monogāmas ģimenes. Tēviņš drīz vien pēc kopulācijas nomirst, bet apaugļotā mātīte sāk rūpēties par saviem nākamajiem pēcnācējiem un veido lodveidīgu pazemes ligzdu – perējamo kameru. Ligzdu tās veido augsnē 30 līdz 40 centimetru dziļumā. Ligzda atrodas saules labi iesildītā vietā. Tajā mātīte izdēj ap 100 līdz 300, reizēm vairāk baltu, 2,2 līdz 2,5 mm garu eliptisku olu un rūpīgi tās apsargā.

Mātītes olas dēj vienu reizi mūžā, bet katra mātīte dažādā laikā, sākot no maija līdz jūlijam. Pēc 2 līdz 3 nedēļām no olām izšķiļas dzeltenīgi jaunie zemesvēži. Zemesvēžu kāpuri jeb nimfas ir līdzīgas pieaugušajiem īpatņiem. To attīstība notiek ar nepilno pārvēršanos.

Apmēram mēnesi tie pavada ligzdā kopā ar mātīti, barojas gan ar trūdiem, gan ar sīkām augu saknēm, bet vēlāk dzīvo nelielās grupās. Kad nimfas atstāj ligzdu, tad mātīte mirst. Nimfu attīstība ir lēna. Pirmajā dzīves vasarā tās divas, trīs reizes maina kutikulu, rudenī veido ziemošanas ligzdu.

Nimfas attīstību turpina otrajā vasarā, tad intensīvi barojas un vēl 6 līdz 7 reizes maina kutikulu, un pakāpeniski kļūst līdzīgākas pieaugušajiem īpatņiem. Ja nimfas ir izšķīlušās pavasarī, tad tikai otrā gada rudenī tās var izaugt par pieaugušiem zemesvēžiem, bet, ja tās izšķiļas vasaras vidū, tad tikai trešajā vasarā tās pārvēršas par pieaugušiem īpatņiem. Tāpēc rudenī pirms ziemošanas var atrast zemesvēžus dažādās attīstības stadijās – viengadīgas un divgadīgas nimfas un pieaugušos īpatņus. Kopējais attīstības ilgums no olas līdz pieaugušajam īpatnim ilgst vismaz divus gadus, Latvijas apstākļos – parasti trīs.

Pieaudzis zemesvēzis var būt 3,3 līdz 5,8 centimetrus garš un 2,7 līdz 4,5 gramus smags. Tā ķermenis ir drukns, tumši brūns, klāts ar īsiem, brūniem, samtainiem matiņiem. Galva ir neliela, taču ar spēcīgiem žokļiem un četriem jutīgiem taustekļiem.

Rada labvēlīgus biotopus

Zemesvēzis Latvijā ir bieži sastopams, taču izplatīts nevienmērīgi. Raksturīgie apdzīvotie biotopi ir slapjas un mitras pļavas, grāvmalas, zemie purvi, augsto purvu malas. Tiem nepieciešama trūdvielām bagāta mitra augsne, kur ir pietiekama barības bāze un viegli rakt ejas, bet tajā pašā laikā tiešas saules apspīdēta. Auglīgas smilšainas augsnes ir vislabākās.

Zemesvēži tāpat apdzīvo vietas ar sezonāli mainīgu ūdens līmeni. Cilvēks, iekopjot laukus, ir radījis labvēlīgus biotopus šiem kukaiņiem. Zemesvēži barojas gan ar augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Pieauguši zemesvēži ir plēsoņas, uzbrūk jebkuram mazākam kukainim, sliekai, zirneklim. Nereti tie ir kanibāli un apēd nimfas. Pieaugušajiem īpatņiem barošanās ar augu saknēm ir papildu barības avots. Augu saknēs ir maz proteīnu, tāpēc to trūkumu šie kukaiņi kompensē ar dzīvnieku barību. Zemesvēži ne tikai tieši grauž augu saknes, bet arī aktīvi rok alas un nograuž traucējošās saknes, tādēļ vietām tie stipri kaitē. Lielāko kaitējumu tie var nodarīt jauniem augiem.

Dabiskos biotopos zemesvēži nekad nesavairojas masveidīgi, jo tiem ir daudz ienaidnieku. Nimfām ir vislielākā mirstība. Mazajiem zemesvēžiem uzbrūk skrejvaboles un citi augsnes plēsēji.

Zemesvēžu ķermenis vārda tiešā nozīmē ir piepildīts ar taukaudiem, tāpēc tiem ir daudz ienaidnieku, kas šo trekno kukaini medī. Zemesvēžiem uzbrūk žagatas, čakstes, kovārņi, vārnas, stārķi un citi putni, kā arī eži, kurmji, lapsas, āpši. Ar zemesvēžiem barojas arī lielais naktssikspārnis.

V.Spuņģis skaidro, ja dārzā ir atsevišķi novītuši augi un tiem nograuztas saknes, bet augsnes virskārta vaļņveidīgi uzirdināta, tad, visticamāk, tas ir zemesvēža darbs. No zemesvēža atbrīvoties ir visai grūti, taču to skaitu var samazināt līdz tādam līmenim, ka nav jūtama ietekme uz augiem.

“Vēl jāņem vērā, ka pasākumiem jābūt sistemātiskiem un neatlaidīgiem vismaz trīs gadus – tas ir zemesvēža pilna attīstības cikla laiks,” norāda entomologs.

UZZIŅA

Zemesvēžu iznīcināšanas pasākumi:

● Augsnes irdināšana un ligzdu izrakšana. Augsni apstrādā agri pavasarī, pēc iespējas dziļāk periodiski irdina vasarā, bet vēlu rudenī uzrok vai uzar dziļi (25-30 cm). Vasarā izrok ligzdas, kurās mātītes dēj olas un kurās uzturas jaunās nimfas. Parasti virs šādas ligzdas augi ir novītuši. Augsnes virskārtu noņem, līdz atsedzas ejas, tad izrok ligzdu, ievieto spainī un iznīcina kukaiņus.

● Mākslīgu ziemošanas vietu izveidošana. Augustā un septembrī izrok 40 līdz 50 centimetrus dziļas bedrītes vai grāvīšus, kurus piepilda ar zirgu mēsliem, salmiem vai kompostu. Kad temperatūra pazeminās zem nulles, bedrītes atrok un zemesvēžus iznīcina.

● Pievilināšana un iznīcināšana. Pavasarī sekli ierok kūtsmēslu, komposta vai salmu kaudzītes, periodiski aplaista un pēc 3 līdz 4 nedēļām atrok un kopā ar zemesvēžiem ieliek komposta bedrē (izolētā no augsnes) vai citādi iznīcina kukaiņus. Pievilināšanai var izmantot arī dārzeņu atliekas, izmērcētus nederīgus graudus. Svarīgi izķert pieaugušos īpatņus, kuri pavasarī dēj olas. Nedrīkst lietot svaigus kūtsmēslus augu piebarošanai vasarā, jo tie pievilina zemesvēžus – nimfām vajag trūdvielas, bet pieaugušajiem – tos kukaiņu kāpurus, kas apdzīvo mēslus. Savukārt atšķaidīti putnu mēsli atbaida zemesvēžus, tajā pašā laikā nodrošinot augus ar barības vielām.

● Ķeramtrauku izmantošana. Pavasarī plastmasas traukus, stikla burkas, metāla kārbas ierok augsnē tā, lai to malas atrastos 3 līdz 4 cm zem augsnes virskārtas, un atveri nosedz ar koka gabalu. Ķeramtraukos var ieliet alu vai alus, rauga, medus maisījumu, kas pievilina kukaiņus. Pēc nedēļas zemesvēžus no ķeramtraukiem savāc un iznīcina.

● Aizsargbarjeru veidošana. Aizsargbarjeras veido no koka, metāla, plastmasas plāksnēm, kuras ierok 20 līdz 25 centimetrus dziļumā, virs zemes atstājot 3 līdz 4 centimetrus. Smilts barjeras izveido, izrokot pa lauka perimetru 15 līdz 20 centimetrus dziļu vagu, ko piepilda ar smiltīm. Smiltis ir sausākas par dārza augsni, un tajās zemesvēžu alas iebrūk. Samteņu sakņu smarža atbaida zemesvēžus, tādēļ augus var apstādīt pa dobes vai lauka perimetru. Dažkārt veido aizsargbarjeras tieši ap stādiem, piemēram, no izlietotām PET pudelēm.

● Ķīmiskie aizsardzības līdzekļi. Pietiekami plašs to klāsts ir jebkurā atbilstošā veikalā. Taču nav ieteicams saindēt augsni, kurā audzē pārtikā izmantojamus augus. Zemesvēžus var iznīcināt tikai ar spēcīgas iedarbības insekticīdiem, kurus iestrādā augsnē. Miglojamie preparāti ir neefektīgi. Jāraugās, lai saindētos kukaiņus neuzlasītu putni un eži.