Reizēm man patīk tumsa, tai ir sava skaņa, kādu dienas laikā neizdosies saklausīt, īpašā noskaņa, krāsas un šarms. Nezinu, kā jums, bet man nekādi nesanāk plānot – ja ko ieplānoju, kaut kas noteikti nojūk un nobrūk, vienkārši neizdodas. Un varbūt tā pat labāk, jo tikai tā izdodas piedzīvot kaut ko saviļņojošu, mirkli, ko varu nosaukt par izdzīvotu, izbaudītu un īstu.
Augusta rīti aizvien vairāk atgādina par rudens tuvošanos, taču pavisam nesen bija silta, rāma vasaras nakts ar tik zvaigžņotām debesīm, kādas sen nebija nācies redzēt. Mēs sēdējām ezera krastā, malkojot kafiju, lūkojāmies pāri ezeram krītošās zvaigznēs. Vēl īpašāk izskatījās dzidrais ezera ūdens, kura atspulgā tikpat spoži kā debess jumā mirdzēja zvaigznes. Dažbrīd pat sarunas neiederējās, jo reizēm klusums pasaka vairāk. Ja nu vienīgi frāze – nocel man no debesīm spožāko zvaigzni! Man šķiet, ka naktij piestāv sapņot nomodā.
Starp citu, arī pastaiga pa Tepera promenādi un parku, kur ikdienā palikuši tūkstošiem soļu, smieklu un sarunu, laternu gaismā ir pavisam citāda – arī tie ir mirkļi, ko gribas satvert un nelaist vaļā. Gluži kā “Prāta Vētras” dziesmā “Meklēt vienam otru”.
Lai sevi palutinātu, dažkārt cilvēki dodas uz restorāniem, SPA, dāmas “ķemmē” veikalus un vienas kleitas vietā nopērk trīs, bet nekas no tā sajūtu ziņā nav pielīdzināms naktij dabā, klusumā. Kā saka – man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Un tas dara laimīgu šodien.
To pašu novēlu jums, mīļie lasītāji, – izdzīvot šodienu līdz niansei, ieraudzīt skaisto ikdienišķajā, sajust savas dzīves īsto garšu un būt līdzās tagad, jo dzīve tāds mirklis īss!
