Par ko Smiltenē katru nedēļu var rakstīt? Tas bija pirmais un galvenais apsvērums, kāpēc Dita Pētersone šovasar svārstījās, kļūt par laikraksta “Diena” novada reportieri vai ne.Tobrīd Ditai aiz muguras bija 9. klases izlaidums Smiltenes Centra vidusskolā, bet priekšā – vasaras brīvlaiks. Tobrīd “Diena” uz sadarbību aicināja skolu jauniešus, kuri katru nedēļu ziņotu par notikumiem savā pilsētā vai pagastā. “Mamma pamudināja, lai piekrītu, un tā arī uzrakstīju pirmo rakstu, iepazīstinot ar sevi, un ar domu, – ja jau ļoti nepatiks, neviens mani nespiedīs palikt,” pasmaida Dita.Tagad arī uz viņu attiecas laikraksta “Diena” uzslava jaunajiem novadu reportieriem: jauni, radoši un ar sirdi iepinušies rakstīšanā. Savu ikdienu bez ziņu meklēšanas un rakstīšanas Dita vairs nevar iedomāties. Viņa arī atklājusi, ka Smiltenē netrūkst, par ko ziņot avīzei. Dažreiz pat visus jaunumus vienā iknedēļas rakstā nevarot aptvert. Par to, kas notiek dzimtajā pilsētā, Dita uzzina skolā, laikrakstā “Ziemeļlatvija”, arī no vecākiem un draugiem. Vairākas savas publikācijas 16 gadu vecā reportiere papildina ar fotogrāfijām. Vaļasprieks – būt aktīvaiDita mācās Smiltenes Centra vidusskolas 10. klasē. Pati sevi raksturo kā sabiedriski ļoti aktīvu cilvēku. Būdama iesaistīta daudzos notikumos, jauniete arī atrod tēmas, par ko vēstīt “Dienas” lasītājiem. Bieži tie ir savas skolas pasākumi. Piemēram, publicēšanai nākamajā nedēļā reportiere sūtīs rakstu par šo ceturtdien notikušo Smiltenes Centra vidusskolas pašpārvaldes prezidentes kronēšanu. Pašpārvaldē darbojas arī Dita, turklāt divus gadus pēc kārtas. Šajā mācību gadā viņa ir izglītības un iekšlietu ministre. “Man patīk būt sabiedrībā, patīk darboties. Sabiedriskā aktivitāte ir viens no maniem vaļaspriekiem,” secina jauniete un pasmaida, – varbūt tāpēc, ka ģimenē viņa ir vienīgais bērns.Jaunās reportieres hobijs ir arī svešvalodas. Dita šobrīd mācās angļu, krievu, spāņu, vācu un norvēģu valodu. Papildu mācību stundām, skolā svešvalodas var apgūt fakultatīvi, un jauniete šo iespēju izmanto. Viņai ir daudz draugu ārzemēs, ar kuriem gribas sazināties viņu dzimtajā valodā. Svešvalodu zināšanas ir arī ieguldījums labākā augstākajā izglītībā, uzskata Dita. “Vēl nezinu, ko studēšu tālāk, bet valodu zināšana jebkurā gadījumā noderēs.”Mācīties svešvalodas aicinājis arī izdevniecības “Dienas Mediji” galvenais redaktors Guntis Bojārs, aizvadītajā nedēļā tiekoties ar jaunajiem novadu reportieriem “Dienas” redakcijā Rīgā. “Ja žurnālists neprot valodas, bet ir jārunā ar ārzemniekiem, tad viņam līdzi jāsūta tulks. Ja žurnālists neprot fotografēt, tad vēl vajag fotogrāfu, un ja nav autovadītāja apliecības, tad vajag šoferi. Kopā sanāk četri cilvēki, bet īstenībā to visu var izdarīt viens cilvēks,” redaktora aicinājums būt daudzpusīgiem Ditai spilgti palicis atmiņā.Par viesošanos laikraksta “Diena” redakcijā jaunā reportiere stāsta ar sajūsmu. Lielu iespaidu atstājusi laipnā uzņemšana, smaidošie un laipnie “Dienas” darbinieki, redakcijā un tipogrāfijā redzētais un kopīgā fotografēšanās. “Tas viss bija notikums!” jūsmo Dita.Jaunie iespaidi vēl jo vairāk mudina atrast interesantus notikumus, rakstīt par tiem, koncentrēti pasakot galveno un izpušķojot ar “odziņu”.Gandarījums ir arī saņemtās lasītāju atsauksmes. Par Ditu īkšķi turot klasesbiedri, labus vārdus par uzrakstīto sakot skolotājas un citviet Latvijā dzīvojošie radi un draugi. “Sākumā domāju, rakstīšu sev, bet izrādās, citi lasa. Tas mani mudina censties.” Būtiskais sajūtams ar sirdiPagaidām Dita nedomā studēt žurnālistiku. Taču darbošanās reportiera lauciņā esot vērtīga pieredze, kas var noderēt jebkurā citā situācijā. Dita ir atvērta jauniem iespaidiem, jaunām zināšanām. Labprāt iesaistās savā skolā īstenotajos starptautiskajos projektos. Ar vecāku atbalstu divreiz atsaukusies starptautiskas organizācijas “AFS Latvija” aicinājumam ģimenē uz gadu uzņemt skolēnu no ārzemēm. Aizvadītajā mācību gadā Pētersonu ģimenē dzīvoja meitene no Taizemes, Jutama Tavonga, ko smiltenieši mīļi dēvēja par Jutiņu. Dita un Jutama sadraudzējās un joprojām sarakstās un sūta pastkartes viena otrai. Par Jutamu nesen jaunā reportiere ziņoja arī “Dienas” lasītājiem.Oktobrī Taizemi piemeklēja spēcīgi, lietavu izraisīti plūdi. No krastiem izgāja upes, ūdens straumes gāzās pa pilsētu ielām. Par to uzzinot, Dita un viņas vecāki raizējās, kas noticis ar Jutamu, taču drīz vien no Taizemes saņēma atklātni, ka Jutiņas māja ir drošībā. Plūdu pirmajās dienās Taizemē cilvēki ar laivām esot devušies pa pilsētas ielām iepazīt jauno dzīves kārtību, taču tagad plūdi reģionā jau norimuši.Nesen rakstījām, ka savukārt šajā mācību gadā Ditas ģimene uzņēmusi skolnieci no Vācijas Šarloti. Taču tagad Šarlote ir mainījusi skolu un arī viesģimeni.Ditas nākotnes plāni ir iegūt labu augstāko izglītību un darīt darbu, kas patīk. Jaunietes tagadējās dzīves moto vislabāk raksturojot rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī atziņa, ka būtiskais nav acīm saredzams, bet sajūtams ar sirdi.Viens no Ditas sirds aicinājumiem esot dot citiem pozitīvas emocijas, iepriecināt, mudināt pasmaidīt, nevis skumt. “Ja iepriecinu citus, priecājos pati,” teic jauniete.
