Māra Krieviņa par vijciemieti «Miglīšu» mājās kļuva tikai pēc aiziešanas pensijā.
Māra Krieviņa par vijciemieti “Miglīšu” mājās kļuva tikai pēc aiziešanas pensijā. Patiesībā viņa visu mūžu ir nodzīvojusi Rīgā. Tagad M. Krieviņa kopj māju, raksta dzeju un vēl viņai ļoti patīk fotografēt. Visnotaļ nozīmīgs atbalsts kundzei ir dzīvesdraugs Pēteris.
“Patiesībā jau neesmu nekāda dzejniece, bet gluži kā ikviens pašdarbnieks, kuram patīk zīmēt, dejot vai dziedāt. Neesmu mācījusies un apguvusi tādas zināšanas, lai sevi dēvētu par dzejnieci,” sevi un itin tīkamo vaļasprieku skarbi raksturo M. Krieviņa. Viņas dzeja vairākkārt publicēta “Ziemeļlatvijā”. Kolēģes ievērojušas, ka Māras dzeja kļūst aizvien pesimistiskāka. Dzejniece to noliedz un atzīst, ka īpaši gaiša un priecīga tā nekad nav bijusi. Tam ir savi personīgi iemesli, bet par tiem viņa nevēlas izteikties publiski.
Darba karjera beidzās skumji
Māra nekad savus dzejoļus nedatē, tāpēc nav nosakāms, kurš dzejolis kad ir tapis. Nupat redakcija saņēma viņas pēdējo dzejoli, kurā autore pauž attieksmi pret valsti un valdību. “Esmu nostrādājusi 34 gadus par korektori tipogrāfijā, kura vairākkārt ir mainījusi nosaukumu, bet patiesībā tā bija viena darbavieta. Atmodas sākumā šo iestādi īpašnieks ļaunprātīgi izputināja, pamazām atlaižot visus darbiniekus, tostarp arī korektorus,” atceras M. Krieviņa. Vissāpīgāk bija pārdzīvot to, ka pēc ļoti labas algas tipogrāfijā tika saņemta pavisam necila pensija. Korektores darbs bija intensīvs. Darāmais tika ņemts arī uz mājām, lasāmā teksta normas bija lielas. Viss beidzās ar to, ka izdevēji drukāšanai pieņēma dažādus iespieddarbus, piemēram, plakātus, kuros autori neievēroja nekādas latviešu valodas pareizrakstības normas. No agrāk astoņiem korektoriem izdevniecība ar darbu nespēja nodrošināt pat divus. Mārai ir augstākā korektores kategorija, bet viņu norīkoja darbā sietuvē, caurvējā un stāvot kājās. Pēc vēža operācijas tas bija nepanesami. Tiesa, dažas dienas vēlāk viņu atjaunoja iepriekšējā amatā. Darba karjeras beigas bijušas tik skumjas, ka negribas atcerēties.
Māras vīrs, kuru 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, nomira trīs mēnešus pēc “Miglīšu” atgūšanas 1990. gadā. “Man ir ļoti žēl, ka savas neuzņēmības dēļ mājas nenofotografēju tobrīd, kad tās atguvām. Katrs zina, ka laukos 90. gadu sākumā vecie īpašumi izskatījās nekopti. Sākotnēji nesapratu, kāpēc, ienākot mājās, uzlauztās grīdas vietā kājas kļuva melnas. Rīgā dzīvojot, nezināju, kas ir blusas, bet “Miglīšos” kājas kļuva melnas tālab, ka uz tām uzleca blusu tūkstoši,” nepatikā noskurinās Māra. Dzīvojamā ēka ir ļoti liela, un tā joprojām nav pilnībā atjaunota. Bez Pētera līdzdalības, visticamāk, ēka joprojām būtu necilā izskatā.
Pie vectētiņa bija bail runāt
“Dzeja ir mana garīgā izlādēšanās, tāpēc rakstu vienmēr. Mūsu māju apkārtnē ir tik burvīga daba, ka nevaru nerakstīt, savas izjūtas ietērpjot vārdos,” atzīst Māra. Viņa ir izvēlējusies ļoti interesantu izjūtu piefiksēšanas veidu — mapē blakus dzejoļiem skatāmas dažādas ģimenes un dabas fotogrāfijas. Māra noliedz, ka šīs mapes būtu uzskatāmas par sava veida dienasgrāmatām. Tā esot prieka un citu izjūtu izpausme. M. Krieviņa par savu traģēdiju un vienlaikus arī sarežģīto likteni uzskata sasaisti ar dzimtas koku. Viņa ir valodniecības korifeja Jāņa Endzelīna mazmeita. Diemžēl Mārai neizdevās pabeigt studijas Latvijas Universitātē. “Esmu ļoti neuzņēmīga. Vajadzēja taču mācīties. Es īpaši neiedziļinos mediju kļūdās, taču allaž ieraugu, ka arī “Ziemeļlatvijā” ir zilbju pārnesuma kļūdas. Tas izskatās drausmīgi. Vēl grūtāk ir klausīties televīzijas diktoru valodas kļūmes,” atzīst pensionāre. Viņa saprot, ka tagad medijos izmanto citas tehnoloģijas un to nevar salīdzināt ar laiku, kad linotipā katru burtiņu atlēja metālā un pārnesuma zīmes allaž bija savā vietā.
“Pirmo dzīves gadu, kuru, protams, neatceros, dzīvoju pie vectētiņa. Pēc tam, ejot ciemos, mani allaž samācīja, kas un kā jāsaka, lai būtu latviski pareizi. Baidījos runāt, lai nepateiktu kaut ko greizi. Visapkārt valdīja uzskats, ka vectēvs ir bargs, taču manu valodu dažkārt viņš palaboja ar smaidīgām acīm un ļoti labvēlīgi. Pamatskolā mācījos labi, tiesa, vidusskolā sekmes pasliktinājās, jo sāku domāt par puišiem,” atceras un smaida Māra.
Traucē kļūdas vārdu pārnesumos
Jautāta, vai viņu netraucē nabagā valoda un daudzās kļūdas medijos, korektore atbild, ka visvairāk viņai nepatīk kļūdas vārdu pārnesumos. J. Endzelīns jautājumos par latviešu valodu bija strikts. Viņam nepatika ģermānismi, piemēram, vārds “debeszils”, kas ir tiešs pārnesums no vācu valodas.
M. Krieviņa dzeju sāka rakstīt kāda sava kolēģa ietekmē, kurš labprāt lasīja savus dzejoļus korektorēm. Arī Māra pamazām sākusi pierakstīt dažas prātā ienākušas daiļskanīgas rindas un domas. Viņa rakstījusi arī rīmes tā laika valsts svētkiem, piemēram, Sieviešu dienai un Oktobra svētkiem. Pēc tam nāca piedāvājumi un lūgumi uzrakstīt kādu pantiņu sienasavīzei.
Mārai grūti atbildēt uz jautājumu, vai jābūt īpašam dvēseles stāvoklim, kad tiek rakstīta dzeja. Protams, dzejas rindas netop pēc tūlītēja pasūtījuma. “Kad esmu viena un klusumā, tad rakstīt visvieglāk. Kādreiz kļūst žēl, ka nepierakstu domas vai rindas, kuras ienāk prātā naktī. Nodomāju, ka līdz rītam taču atcerēšos, bet nekā — teikumi pazūd uz neatgriešanos. Zīmulis un papīrs būs jātur pie gultas,” smaida Māra. Viņai neesot tiesību runāt par dzejošanu, jo modernajā dzejā daudzas lietas neesot pieņemamas, piemēram, lielo sākuma burtu un pieturzīmju nelietošana. “Šķiet, ar Uldi Bērziņu kopā esam mācījušies Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā, bet viņa dzeja man nav īsti tuva. Zinu, ka šis cilvēks prot daudzas valodas un ir ļoti gudrs, taču viņa rakstītais nav man,” atzīst M. Krieviņa. Viņa vislabprātāk gremdējas “skaidras domas” dzejā, piemēram, Elīnas Zālītes un Kārļa Skalbes rakstītajā. Korektorei nācies piedzīvot daudz neparastu gadījumu. Tipogrāfijā burtliči bija salikuši pusi Jāņa Kalniņa grāmatas par Raini. Šī grāmatas daļa pazuda bez pēdām, jo tajā aprakstītie notikumi patiesi atspoguļojuši Raini kā cilvēku, bet tolaik vēl nevarēja atklāti stāstīt cilvēcisko attiecību kolīzijas. Cenzūrai tas nepatika, jo Raiņa tēlam bija jābūt visnotaļ pozitīvam.
M. Krieviņai nepatīk, ja par cilvēku nevar uzzināt taisnību, bet tikpat nepatīkami ir lasīt pārlieku dzeltenus tekstus. Viņas ģimenē ir daudz Latvijā pazīstamu personību, tomēr dažādu iemeslu dēļ ar tām ne vienmēr veidojas savstarpējas sapratnes pilnas attiecības, tostarp diemžēl bez redzamiem iemesliem arī ar māti. Šis apstāklis ļoti ietekmē Māras dvēseles stāvokli un sagrauž viņas pozitīvo pasaules redzējumu, un turpina skumdināt jau 15 gadus.
Dusmojas uz Latvijas valdību
Abi M. Krieviņas dēli — Jānis un Raimonds — ir beiguši studijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē. Jaunākajam ģimenē ir trīs bērni. Kad visi ierodas “Miglīšos”, lielā māja ir ļaužu pilna.
Saistībā ar īpašuma apgūšanu Vijciemā M. Krieviņai nācās doties priekšlaicīgā pensijā. “Tas ir pazemojoši — saņemt tik mazu pensiju par mūžā padarīto, turklāt godīgu darbu. Bez drauga Pētera atbalsta būtu pavisam grūti. Visos laikos ir bijuši bagātnieki un nabagi, gudri un ne tik gudri cilvēki. Es nepretendēju uz augstu dzīves līmeni, taču uz minimālo cilvēcisko vajadzību apmierināšanu gan. Tieši tāpēc esmu dusmīga uz Latvijas valdību,” neapmierinātības iemeslus atklāj Māra. Viņa izrēķinājusi, ka pensiju indeksācija ne tuvu nekompensē dzīves dārdzības pieauguma tempu. Tas viss nerada optimisma pilnu dzīves fonu. Māra apmeklē interesantākos Vijciema kultūras dzīves notikumus, bet visvairāk par visu viņai trūkst Rīgas teātru.
***
Māra Krieviņa
Ziemassvētku gaidās
Sniedziņš zied kā balta puķe,
Mirdz kā pērļu krelles.
Šķiet, ka pasaulē Dievs nācis
Atbrīvot no elles.
No tās trakās naudas varas,
Kas kā šņore vilkta,
Kurā alkatīgie karas,
Pārpilni ar viltu.
Sirds pēc kaut kā tīra tīko —
Mazas, baltas sveces,
Zaļās eglītes, kas spīgo,
Ziemassvētku veča.
Ne jau mantu maisu lielu,
Bet gan sirdi siltu,
Kura patiesa kā saule
Apmirdz mūs bez viltus.
Pirms
Ziemassvētkiem
Jau laukos, mežos
Iebridusi ziema
Un svinīgs klusums
Zaru galos dus,
Bet mūsu tālā lauku ciemā
Cep sievas speķa pīrāgus.
Gaiss smaržo jaukā gaidu
priekā,
Un svaiga egle vēsmu nes.
Dus zeme baltā ziemas miegā,
Un mazu sveci dedzu es.
Par to, lai pasaulē gods nezūd
Un labestība mosties sāk,
Lai bērnu acīs prieku redzam
Un pārticība visiem nāk.
***
Liels klusums apkārt
Nu jau kuro dienu,
Vien koki melni vakaros
Ar vieglu baltu vizmu.
Pat suņi klus,
Tik reizēm retas rejas.
Viss balts. Kā svētkos
Galdauts klāts
Uz klusa svētku galda.
Dievs domām ceļu klāj.
Nāks eglīte uz mājām,
Degs svecītes un varbūt
Brīnums būs, un miers virs
zemes.
Ziemas vakars
Rīgā
Krīt sniegs, un ielās puten”s deju
sāk,
Vējš uzvelk savu vakarīgo
dziesmu.
Aiz logu aizkariem kluss svētku
vakars nāk
Un mazas baltas sveces liesmo,
Šī smarža brīnišķā un egles zaļā
kleita
Kā dzīves elpa baltā ziemas
vakarā
Ved mūs pa gaišiem sapņu
ceļiem
Kā mazus bērnus — skaistā
pasakā.
***
Cik klusa nakts
Pie Vijas krastiem,
Dus mežs, un mēness spīd,
Viss gaišs.
Balts sniega klajs,
Sals mazliet sprēgā,
Miers Dieva jaukā valstībā.
Lai klusums dzied
Un egles smaržo,
Un zaķulēni cilpas met.
Šai mežu nostūrī
Viss sapņo,
Te valda Ziemassvētku prieks.
