Viena no laikraksta ilggadējām abonētājām ir Valkas pilsētas kultūras nama direktora vietniece Līga Pandalone. Līga ir no tām, kuru satiekot pat draņķīgos laika apstākļos, ap sirdi kļūst silti. Turklāt viņa ir viens no atsaucīgākajiem cilvēkiem, kura, uzrunājot intervijai vai fotografēšanai, nekad nemeklēs iemeslus, lai atteiktu. Viņa ir gatava vasaras saulgriežos brist margrietiņu pļavā fotografēties un spēj atbildēt uz visiem jautājumiem – gan ērtiem, gan ne tik ērtiem.
Līga joprojām priecājas, ka pirms vairākiem gadiem viņai palaimējās piedalīties “Ziemeļlatvijas” rīkotajās pārvērtībās kādā no Smiltenes skaistumkopšanas saloniem. Viņa atceras, kā friziere viņai drosmīgi nogriezusi garos matus, bet pēc tam skaistumkopšanas speciāliste sapucējusi gaumīgā un īpaši viņai piemeklētā tērpā. Līga šajā dienā jutusies patiesi skaista.
Katru gadu abonējot “Ziemeļlatviju”, viņa cer, ka izdosies laimēt kādu no redakcijas kolektīva sarūpētajām balvām, bet tas neesot iemesls, kāpēc “Ziemeļlatvijai” katru otrdienu un piektdienu jābūt “Žuldiņu” māju pastkastītē. Līga jau kopš agras bērnības redzējusi, kā vecāki mājās lasa vietējo laikrakstu, tāpēc tā ir kļuvusi arī par viņas dzīves nepieciešamību un pašsaprotamu lietu. Turklāt, kur citur viņa iegūtu tik visaptverošu informāciju ne tikai par Valkas, bet arī Smiltenes un Strenču novadu, ja ne “Ziemeļlatvijā”. Līgai interesē pilnīgi viss, kas publicēts laikrakstā. Īpaši viņai patīk žurnālistu Ingas Karpovas un Ances Andrējevas-Empeles rakstītās slejas, Santas Sinkas un Ingūnas Johansones ceļojumu apraksti. Līga pati nav liela ceļotāja, viņa savas alkas pēc svešu zemju apskatīšanas apmierina ar šo interesanto un aizraujošo aprakstu izlasīšanu. Tāpat viņa, katru reizi paņemot rokās jauno “Ziemeļlatvijas” numuru, ar acīm meklē valcēnietes Anitas Anitīnas rakstītās dzejas rindas. Līga atzīstas, – ja viņai būtu dots šāds talants, viņa izteiktos līdzīgi kā Anita Anitīna. Vietējās dzejnieces dzejoļi tiek izgriezti un nolikti glabāšanā, jo Līga zina, ka Anita Anitīna “Ziemeļlatvijā” publicētos dzejoļus neiekļauj nevienā savā dzejas grāmatā. Tāpat viņa ar interesi izlasa intervijas ar interesantiem cilvēkiem. Viņa slavē sarunu ar valcēniešiem Aleksandru un Aiju Zālīšiem, kuri Valkā dzīvo salīdzinoši neilgu laiku, bet ir sajūsmā par pilsētu, to arī atklāti paužot, nevis norādot, cik Valkā viss slikti. Tādi cilvēki Līgu spēj pozitīvi uzlādēt. Viņa atzīst, ka pati ir tāda, jo kašķi un sliktu lietu runāšana nav galīgi viņas raksturā. Līgai neinteresē “dzeltenās” ziņas, bet piekrīt, ja dzimtajā pusē notiek kāds ne tik labs gadījums vai kašķis, par to ir jāraksta. Mācoties Ērģemes pamatskolas vecākajās klasēs, kādu brīdi Līga sapņojusi par žurnālistes profesiju, bet, redzot, kas mūsdienās jāraksta žurnālistiem, pateicas liktenim, ka nav ļāvusies sava sapņa īstenošanai. Līgai neesot urķīgs raksturs, viņa grib visu pa labam.
“Ziemeļlatvijas” lasītāja slavē, ka avīzē tiek publicētas ēdienu receptes. Īpaši viņai šķitis interesanti, ka žurnālisti intervējuši konkrētus cilvēkus, kuri atklājuši savas receptes un virtuves knifus. Pēc laikrakstā publicētajām receptēm tapuši ēdieni arī Līgas virtuvē. Viņa iesaka šo tradīciju atjaunot.
Domājot par mūsdienu sarežģīto ekonomisko situāciju, Līga reizēm aizdomājas, ka arī ”Ziemeļlatvija” katru gadu kļūs nedaudz dārgāka. Taču zinot, cik maksā elektrība un pārējās lietas, lai laikrakstu izdotu, izprot to un atbalsta vietējo presi, to abonējot, lasot un reizēm pašai nokļūstot notikumu epicentrā. Ar to Līga sadzīvo, jo, ilgus gadus strādājot Valkas novada kultūras jomā, rēķinās, ka kultūras darbinieks ir publiska persona. Sarunas nobeigumā viņa novēl “Ziemeļlatvijas” kolektīvam būt tikpat radošam, nepadoties dzīves grūtību priekšā un turpināt savu dabu – sniegt patiesu informāciju.
