Skolotāja novēl katram piedzīvot emocionālu brīdi, kad no aizkustinājuma sirdi apņem silts kamols.
Skolotāja novēl katram piedzīvot emocionālu brīdi, kad no aizkustinājuma sirdi apņem silts kamols.
Laikraksta “Ziemeļlatvija” lasītājiem savu pārdzīvojumu vēlējās uzticēt Smiltenes Centra vidusskolas sākumskolas pedagoģe Rasma Lagzdiņa. Viņa šajā skolā pirmās zinības palīdz apgūt vismazākajiem audzēkņiem — sešgadīgajiem ķipariņiem.
“Šodien mēs mācījāmies, cik svarīgi ir prast dalīties,” ar aizkustinājumu atklāj skolotāja. Šī bija viena no tām mācību stundām, kuras iepriekš neplāno nopietnajās mācību programmās. To skolotājai un klasesbiedriem pasniedza viena no ķipariņiem — Laura Čulno. Viņa skolotājai bija atnesusi kādu īpašu dāvanu — divus lazdu riekstiņus.
Pateikusies par cienastu, skolotāja rosinājusi atnesto cienastu sadalīt. Sākumā ķipariņi bijuši neizpratnē un centušies pārliecināt skolotāju, ka našķis domāts tikai viņai. “Tad sākām runāt, cik svarīgi ir spēt dalīties ar otru cilvēku arī mazumiņā,” atceras skolotāja. Ar apkopējas palīdzību atrasts milzīgs āmurs un riekstu čaumalas uzmanīgi pāršķeltas. Tad ar nazi sīkie kodoliņi sadalīti 14 sīkās ripiņās, lai katram iznāktu pa daļiņai.
“Tas bija vienreizējs emocionāls brīdis, kad mazie ar mirdzošām acīm un aizturētu elpu vēroja, kā sīkais rieksta kodols pārtop vēl sīkākās daļiņās,” stāsta R. Legzdiņa. Pēc tam viņa ķipariņiem paskaidrojusi, ka ne jau dāvanas lielums vai cena nosaka tās vērtību. Šāds mazs rieksta kodoliņš ir daudz, daudz vērtīgāks par milzīgu torti, ja tās dāvinātājam pietrūkst sirds siltuma.
Šī mācību stunda likusi daudz pārdomāt gan bērniem, gan skolotājai. Visi nolēmuši, ka kopīgiem spēkiem šūdinās maisiņu, kurā ievietot riekstu čaumaliņas. Skolotāja apsolījusi, ka vērtīgo dāvanu saglabās, un pēc gadiem, kad ķipariņi būs izauguši un apciemos savu skolu, viņa varēs atgādināt par pirms daudziem gadiem Ziemassvētku priekšvakarā risinātajām pārdomām.
“Izstāstot šo notikumu, es vēlos visiem novēlēt piedzīvot līdzīgus mirkļus un saprast, cik jauki ir saglabāt sevī spēju dalīties. Lai arī tas būtu pats mazumiņš, kas katram pieder, bet, pasniegts no sirds, tas otram cilvēkam var kļūt par nenovērtējamu dārgumu,” novēl R. Lagzdiņa.
