Šorīt Ziemassvētku priekšvakaru Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā ievadīja svētbrīdis.
Šorīt Ziemassvētku priekšvakaru Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā ievadīja svētbrīdis.
Tas notika ārstniecības iestādes kapelā un bija paredzēts pacientiem un tiem slimnīcas darbiniekiem, kuriem šovakar jāstrādā un kuri tāpēc nevar doties uz dievkalpojumu baznīcā.
Šīs nedēļas vidū slimnīca bija noslogota gandrīz maksimāli. Pacientu ir daudz, kaut tuvojas Ziemassvētki, saka SK Smiltenes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Sarmīte Zvirgzdiņa.
Ceturtdien, kad slimnīcā ar tradicionālo Ziemassvētku labdarības koncertu viesojās pilsētas bērnudārza “Vālodzīte” audzēkņi un skolotājas, ārstniecības iestādē atradās 71 pacients. Daudz slimnieku bija visās nodaļās.
“Saslimšanas ir dažādas: sirds un asinsvadu slimības, vīrusi, plaušu karsoņi un citas,” saka S. Zvirgzdiņa. “Kaut tuvojas Ziemassvētki, slimnīca ir ļoti noslogota, tāpēc jauki, ka ciemos atnāca bērnudārza audzēkņi. Cilvēkiem, kuri spiesti pavadīt laiku pirms Ziemassvētkiem un pašus svētkus slimnīcā, tas bija gaišs brīdis. It īpaši jauki, ka koncertu sniedza bērni. Tas ir abpusējs prieks gan dāvinātājiem, gan dāvanas saņēmējiem. Turklāt šādi bērnos jau agri tiek ieaudzināta cieņa un līdzjūtība pret tiem, kuriem ir grūti.”
Ziemassvētku koncertu un dāvanu pasniegšanu slimnīcas pacientiem tradicionāli rīko Sarkanā Krusta (SK) Smiltenes nodaļa un bērnudārza “Vālodzīte” skolotājas ar sponsoru atbalstu.
Ceturtdien vālodzēni vispirms dziedāja Ziemassvētku dziesmas un skaitīja dzejoļus slimnīcas vestibilā, bet pēc tam devās uz nodaļām, lai pasniegtu slimniekiem savas un sponsoru sarūpētas dāvanas. Ieradās arī Ziemassvētku vecītis, zem kura maskas slēpās SK Smiltenes nodaļas vadītāja Inguna Apsīte.
“Ziemassvētkos atveram sirdis gaismai, kas nāk no mākoņa maliņas un zvaigžņotās debess, un siltumam, kuru tik dāsni izstaro iedegtā eglīte, lai mēs smeltu spēkus un ticību jaunajam gadam. Vālodzēnu uzstāšanās ir koncerts dvēselei un mudinājums ieskatīties pašiem sevī, vai spējam tik daudz dot citiem, cik paši saņemam no mums apkārtējiem cilvēkiem,” saka I. Apsīte. Viņa uzsver, ka Ziemassvētku labdarības akcija slimnīcā nevarētu notikt bez bērnudārza “Vālodzīte”, pilsētas domes, visu Smiltenes aptieku, veikala “Kaprīze” un degvielas uzpildes stacijas “Virši – A” atbalsta.
Slimnieki saņēma piparkūkas, ābolus un citas veltes, bet bērnudārznieki pasniedza skaistus baltus papīra zvaniņus, piestiprinātus pie egles skujas, ar tajos ierakstītu vēlējumu un glīti noformētus Ziemassvētku dzejoļus, un tēvreizi.
Arī šoziem kopā ar mazajiem vālodzēniem slimnīcā ieradās viņu skolotājas Inguna Slapjuma, Gunta Mežule, Elita Fabiāne, Anita Moruza un metodiķe Rasma Petrova.
Pacienti par Ziemassvētku mieru sirdī var aizlūgt arī paši slimnīcas kapelā, kas atvērta visu diennakti un kuras darbu koordinē slimnīcas kapelāne Regīna Lasmane. Slimnīca līgumu par garīgās aprūpes darbu noslēgusi ar evaņģēliski luterisko draudzi, kura savukārt neliedz slimnīcā veikt garīgās aprūpes darbu arī citu reliģisko konfesiju pārstāvjiem.
“Atļaujam viņiem nākt arī palātās pie gulošajiem pacientiem, ja to savukārt atļauj ārstējošais ārsts un to vēlas pats pacients,” piebilst S. Zvirgzdiņa.
“Ziemeļlatvija” kādā slimnīcas palātā sastapa baptistu draudzes pārstāves Māru Gulbi un Līgu Reķi. Māra ikdienā ir pastniece, Līga — šuvēja. Garīgās aprūpes darbu slimnīcā abas veic labprātīgi pēc kapelānes ierosinājuma un uzskata to par savu aicinājumu.
“Ārsts cilvēkiem dod zāles un pārējo no zinātnes puses. Kapela savukārt ir vajadzīga, lai stiprinātu cilvēka dvēseli,” uzsver Māra.
“Gan es, gan Līga savā dzīvē pašas esam daudz pārdzīvojušas,” viņa piebilst. “Dievs mums ir devis vēlēšanos palīdzēt citiem, un Viņš ir tas, kurš iedod gudrību, kā cilvēku uzklausīt un mierināt. Līga ļoti skaisti dzied un uzrunā cilvēkus ar dziesmu, kaut nepazīst notis. Es savukārt ar cilvēkiem izrunājos. Šis laiks ir tik saspringts, ka ģimenēs nav laika vienam priekš otra. Ir bijuši gadījumi, kad tantuki palātā sāk raudāt no saviļņojuma tikai tāpēc, ka ar viņiem aprunājos. Nauda ir vajadzīga, tomēr pirmajā vietā jāliek garīgums, mīlestība, sapratne un prasme ieklausīties citos.”
“It kā smagums no sirds nokrita. Vietā nāca gaišums un sirdsmiers, un kļuva vieglāk,” pēc sarunas ar garīgās aprūpes veicējām atzina divas pensionāres no Lizuma un Mārsnēniem, kuras tobrīd ārstējās terapijas nodaļā.
