Rīt Valkā būs divi nozīmīgi notikumi – Lielā talka un pilsētas kultūras nama 90 gadu jubileja. Ar talku viss skaidrs – jāņem rokās grābeklis un jārosās. Arī par kultūras nama jubileju skaidrs – jāsapucējas un jāiet uz koncertu.
Man šķiet simpātiski, ka kultūras nama kolektīvs šoreiz par galvenajiem neizvirza sevi, bet gan labdarības ideju. Proti, viņi aicina sava nama jubilejā iedzīvotājus ziedot ergonomiskajai gultai, kas tik ļoti nepieciešama sirmgalvjiem, kuri savu mūža nogali pavada novada sociālās aprūpes namā.
Iespējams, kāds nodomās, kam man tas. Taču dzīvē reizēm negaidot pienāk brīdis, kad jādomā, ko darīt ar slimu un nevarīgu tuvinieku, kurš vairs nespēj par sevi parūpēties, bet bērni dzīvo katrs savā pilsētā un paši nokrāvušies ar darbiem. Mūsdienās tas vairs nav nekas ārkārtējs, ja ģimene savu vecīti ievieto sociālās aprūpes namā. Jāpiebilst, tas nav lēts pasākums un ģimenei par aprūpi nākas piemaksāt, ja tuvinieka pensija nesedz visu maksu.
Kad pats neesi saskāries ar šo problēmu, pat neaizdomājies par to, bet, kad nākas risināt šos jautājumus, tad tiešām gribas, lai aprūpes namā būtu viss, kas nepieciešams, lai iemītnieki justos komfortabli un arī pašiem darbiniekiem būtu prieks strādāt. Tas nav viegls darbs – kopt slimus un vecus cilvēkus. Tas ir sirds darbs, kuru ne visi var darīt, jo vienkārši nepietiek mīlestības, pacietības un iejūtības.
Kāpēc es to visu rakstu. Tāpēc, ka šogad man nācās izdzīvot visu emociju gammu saistītu ar tuvinieka slimību. Aizbraucot uz sociālo namu, kas darbojas bijušajā Valkas poliklīnikā, un apskatoties dzīves apstākļus, jāteic, ka vietējai sabiedrībai daudz vairāk vajadzētu atbalstīt šāda veida akcijas ar mērķi atvieglot sirmgalvju vecumdienas. Tāpēc prieks, ka kultūras nama kolektīvs sper pirmo soli un rāda priekšzīmi, kā svinēt svētkus. Varbūt tiešām nepirksim puķu kalnus, bet to naudu ziedosim šim cēlajam mērķim. Un lai šādas akcijas turpinātos, nevis būtu tikai kampaņveidīgas.
