Varbūt, ka sniegs ar zvaigznēm sarunājas, tāds mirdzums zaigojošs pār klusiem laukiem slīd.
***
Varbūt, ka sniegs
ar zvaigznēm sarunājas,
tāds mirdzums zaigojošs
pār klusiem laukiem slīd.
Ar lēniem soļiem
vecais gads iet projām,
bet Jaungadam
spožs mēness ceļā spīd.
Ikviens ar cerībām
steidz nākamajam pretī,
vienmēr ko gaišu
sirds grib sagaidīt.
Ja gads ir pavadīts —
kāds kuro reiz nu bijis —,
vienmēr ir cerība,
ka labākais būs rīt.
***
Zied ābele sarmas ziediem,
Līkst piesnidzis egles zars.
Tas pieder pie
Ziemassvētkiem,
Tāpat kā rūķīšu bars.
Vējš šovakar pasakas stāstīs
Par zemēm, kur brīnumi mīt,
Un, sveču liesmiņām plīvot,
Kāds gribēs tās saklausīt.
Varbūt, ka sadomās mēness
Un zvaigznes mirdzumu dot,
Lai Ziemsvētku naktī gaiši
Ikviens ciemos ceļu rod.
***
Tu jau arī vari
par labo Rūķi kļūt,
nesot katram egles zaru
ar čiekuru brūnu,
laimi vēlot un sveicinot.
Dažkārt vajag ļoti maz,
lai skumju sirdi darītu līksmu,
ja svētkos kāds palicis
gluži viens, kam dvēselē
bezgala vēsi.
***
— Sniegam nav dziesmas, —
tu teici.
— Nevar tak dziedāt sniegs.
Bet es, baltajā kupenā stāvot,
Dzirdu, ka klusums dzied.
Atkārtot nevar šo melodiju,
Notīs nav rakstāma tā.
Vienkārši izskan caur sirdi
Maigi un liegi kā prieks.
***
Tāds piesnidzis klusums,
Zvaigznēm pievērtas acis,
Pat mēness nerāda vaigu.
Liekas, visi ko gaida.
Un tad viņš ir klāt:
Ar viegliem un veikliem
soļiem,
Ar laimes pakavu saujā
Nāk Jaunais gads visus
Uz veiksmi mūs aicināt.
***
Lai katram ir spēks
nest nastu likteņa dotu.
Vienalga, cik smaga,
tā plecos uzkrauta tiek.
Jo viņš jau neprasa,
kā ar to galā tiksi,
un cilvēks steidzīgi iet,
lai pusceļā nepaliek.
***
Ziema ar savu balto ziedēšanu
pat bargākā salā
sirdī liesmiņu dedz,
Kad logu rūtīs
dīvainus ziedus zīmē
un visam pāri
krāšņas mežģīnes sedz.
***
Vai tās ir sniegpārslas,
vai zvaigžņu mirdzums
spožais,
kas laimi lej
pār sniega klajumiem?
Mums ārā jāiziet
ar plaukstām
augšup vērstām,
varbūt kāds brīnumstariņš
tiktu arī mums.
Mazs mirklis klusuma,
kas svētā naktī baudīts,
spēj sirdī mieru nest,
kam laimes dvesma klāt.
***
Runā, ka būšot
barga ziema.
Pīlādžu zaros
ogu čemuri kvēl,
to pārpilnība un
vēl citādas pazīmes
pareģojot.
Daudz malkas
tad šoziem vajadzēs.
Tev, man un mums visiem
dvēseles laikus
jāsiltina,
jo sirdīs ja ledus būs,
pat kamīna uguns
nelīdzēs.
Biruta Žurovska
***
Atkal ziema un Ziemassvētku
laiks
Paceļ dvēseli burvībā savā.
Atnāk klusā un svētākā nakts,
Un mēs dzīvojam brīnuma
gaidās.
***
Es gaidīšu Tevi
Pie rotātās egles,
Baltas sniegpārslas kritīs,
Mazliet varbūt sals.
Mēs sildīsim plaukstas
Pie degošām svecēm,
Kluss būs Ziemsvētku vakars,
Klusa Ziemsvētku nakts.
***
Ko man izlūgties
Jaunajam gadam —
Vairāk laimes,
Bet varbūt tikpat.
Rāmai ikdienai stariņu saules,
Svētkiem prieku,
Un tas jau nav maz.
***
Pavisam neaizej,
mans Vecais gads,
Lai paliek daļa tevis
gadā Jaunā.
Vislabākais, visskaistākais,
kas bijis,
Lai paliek, turpinās
no jauna.
Mārīte Pommere
***
Ar viegliem sniegpārslu
soļiem
Manas domas pie Tevis iet.
Neaizver savas durvis,
Neaizver sirdi ciet!
Gribu kaut tikai brīdi
Pabūt blakus, tad iet.
Citi to nesapratīs —
Viņi domās, ka snieg.
***
Šovakar katram nolemts
Par mazu svecīti kļūt,
Lai mūsu gaismu un siltumu
Katrs saredz un jūt.
***
Tik klusi, balti un mirdzoši
Sniegi uz zemi slīd,
Gribot ikkatru dvēseli
Šovakar sasildīt.
Pasaule aiztur elpu,
Dienu skrējiens uz brīdi stāj.
Klusi, balti un mirdzoši
Krīt sniegi un neapstāj.
Kornēlija Apškrūma
***
Tā gaisma pašiem jāizkaļ
Vistumšos ziemas novakaros,
Kas sauli grieztu atpakaļ,
Lai nepaliek tā egļu zaros.
Tā gaisma pašiem jāizkaļ
Un mīļumam ir jāļauj vaļa,—
To šovakar ikvienam teic,
Ar svecēm ziedot, egle zaļa.
***
Ir svētvakara rāmums
Mātes vaigā,
Kad viņas skats
Pilns mīlestības slīd
Pār mums un egli,
Kura svecēs zvīļo;
Un katrā sirdī
Ziemassvētku gaisma
No viņas labestīgā,
Siltā smaida krīt.
***
Nav jautājumu,
Tikai klusums balts
Un sniega eņģeļi
Starp pārslām maigām.
Tu, svētvakara
Elpas sasildīts,
Kā abskurbis
Bez mērķa apkārt staigā.
Tu jūties ierauts
Debess maltuvē,
Tu zūdi nakts
Un debess zvaigžņu pēlī,
Ar zvanu skaņām līdzi ērģeles
Tev sengaidītos
Ziemassvētkus spēlē.
Brīnumu nakts
Šonakt pie katrām durvīm
Eņģelis pieklaudzinās,
Līdz ar svecītēm eglē
Sirdī cerības degs.
Debesu sūtnis bez vārdiem
Ko katram dāvināt zinās, —
Nācis viņš dvēseļu tumsai
Pāri brīnumu segt.
***
Sirdskaktiņā kādā
Joprojām skan nots
Par eglīti bērnības dienās.
Vai vēl kādu reizi
Tiks atpakaļ dots
Šis brīnums,
Kam līdzīga pasaulē
Vairs nav un nebūs
Neviena?
***
Aizdedzu visas sveces
Adventes vainagā zaļā.
“Pieklusti!” saku pasaulei,
“Tu esi pārāk skaļa.”
Dvēselei vajag klusumu,
Lai viņa sadzirdētu,
Dievišķā bērna dzimšana
Ka ikvienu mūs svēta.
Dvēseļu akās mūžība
Šonakt lej savu lāsi,
Brīnumu vēstot, kas paaudzēs
Nemirstīgs turpināsies.
Pazaudētais brīnums
Kādēļ arvien
mums šķiet,
ka brīnums nāks
un tieši Ziemassvētkos
apsudrabos sirdi?
Tā bija bērnībā, —
nu viss ir citādāk,
kaut svētvakaru
tāpat sevī dzirdam.
Tā bija bērnībā,
kad zilgans novakars
ar piparkūku smaržu
nāca mājās,
kad egle tikai
brūnos čiekuros
ar dažām svecītēm
mūs uzrunāja.
Nē, nebija
tā greznā spožuma,
kas tagad apžilbina
nenorimis,
bez vārdiem sadzirdējām
debess eņģeļus
ar vēsti,
ka ir svētais bērniņš dzimis.
Mums sirdis
uzdzirkstīja brīnumā,
viens otram teicām
mīlestības vārdus…
Kur laika straumē
gan tie Ziemsvētki,
ko tīrus glabājam
un gadu neaizskartus?
***
Vajag,
lai no Ziemassvētku
gaidīšanas
ilgā un apslēptā maigumā
kļūstam labāki —
tādi, kas pasaules
tumšajā Dievnamā
viens otra sāpēm
iedegt svecīti māk;
kas nevis ar skala
uguni skopu,
bet ar labestības radīto
spožumu
rūpju un bēdu nomāktiem
ilgstoši
pretī nāk.
Anita Anitīna
