Kaut piena ražošana zemnieku saimniecībās pēdējo gadu laikā kļuvusi efektīvāka, piena iepirkuma cenas joprojām nenosedz visas ražošanas izmaksas. Piena nozare lielā mērā ir atkarīga no atbalsta maksājumiem.Pie šāda secinājuma nonākuši Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) eksperti, izvērtējot piena ražošanas pašizmaksu un piena realizācijas cenas attiecības mazo un vidējo saimniecību grupā (no 20 līdz 65 slaucamām govīm ganāmpulkā). Salīdzinot piena ražošanas rādītājus nozarei labvēlīgajā 2007. gadā un 2011. gadā (situācija līdzīga kā šogad, bet ir pieejami pilni grāmatvedības dati visa gada garumā), konstatēts, ka mazajām un vidējām saimniecībām maksātās piena cenas starpība pirms pieciem gadiem un pirms diviem bija tikai 0,4 santīmi (18,4 sant./kg 2007. gadā un 18,8 sant./kg 2011. gadā). Vienlaikus piena ražošanas pašizmaksa šajā laika posmā samazināta no 23,8 līdz 21,5 santīmiem uz kilogramu piena. Mazo un vidējo zemnieku saimniecību bilanci pozitīvu notur ieņēmumi no atbalsta, kas pakāpies no 6,9 santīmiem, pārrēķinot uz vienu saražoto piena kilogramu 2007. gadā, līdz 7,2 santīmiem uz piena kilogramu 2011. gadā, kā arī ieņēmumi no bullīšu un brāķēto govju pārdošanas – vidēji trīs santīmi, pārrēķinot uz vienu kilogramu piena.Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: „Piena iepirkuma cena atgriezusies pirmskrīzes līmenī, bet tā joprojām neapmierina daudzus mazo un vidējo saimniecību īpašniekus. Tā nav pietiekama, lai plānotu attīstību ilgtermiņā un spētu straujāk efektivizēt ražošanu – modernizētu fermas un paplašinātu ganāmpulkus. Vērts pieminēt, ka piena litra cena veikalā pieaugusi no 46 santīmiem 2007. gadā līdz vidēji 59 santīmiem šobrīd. Cena pieaugusi par 28 % jeb 13 santīmiem. Daļu no cenas pieauguma ietekmēja pievienotās vērtības nodokļa kāpums par apmēram trīs santīmiem. Kam tikuši pārējie desmit santīmi, ja mazajiem un vidējiem saimniekiem iepirkuma cena nav būtiski mainījusies? Gribētos uzsvērt, ka izmaksas visiem ražošanas posmiem kāpušas vienādi – gan zemniekam, gan pārstrādei, iespējams, arī veikaliem.”Izvērtējot piena ražošanas izdevumu posteņus, LLKC eksperti secinājuši, ka mazajām un vidējām saimniecībām lielākos izdevumus rada pastāvīgās izmaksas – enerģija un degviela, tehnikas, fermu modernizēšana un uzturēšana, nodokļi un darba algas. Viena kilograma piena saražošanā šie izdevumi aizņem 13,6 santīmus (par 1,1 sant./kg mazāk kā 2007. gadā). Savukārt mainīgās izmaksas – pamatā lopbarības iegāde – aizņem 7,9 santīmus viena piena kilograma saražošanai (par 1,2 santīmiem uz kilogramu mazāk kā 2007. gadā). LLKC veiktais datu apkopojums liecina, ka mazās un vidējās saimniecības pēdējos gados ir samazinājušas viena kilograma piena saražošanas izmaksas par spīti tam, ka ražošanas izdevumi – degvielas, elektrības un lopbarības cenas, kā arī darbaspēku izmaksas – ir pieaugušas. Jāuzsver, ka efektivitāti uzlabo gan slaucamo govju skaita pieaugums ganāmpulkos, gan izslaukumu kāpums no vidēji 4990 kilogramiem no govs 2007. gadā līdz 6033 kilogramiem no govs 2011. gadā. Tādējādi pārmetumi par piena ražošanas neefektivitāti lielākajā daļā mazo un vidējo saimniecību līdz galam nav patiesi. Piena ražotājiem jāturpina nopietni strādāt pie tālākas efektivitātes celšanas, samazinot pirktās lopbarības izmaksas, kā arī turpinot fermu modernizēšanu. To var nodrošināt, ja ir pietiekami resursi zemes, fermu aprīkojuma un tehnikas iegādei. Dati liecina, ka piena realizācijas cena šo mērķu sasniegšanai nav pietiekama.Viens no būtiskākajiem efektivitātes uzlabošanas nosacījumiem – kooperācija. Katrai mazajai un vidējai saimniecībai nav nedz iespēju, nedz arī vajadzīgs iegādāties visu nepieciešamo tehniku lopbarības audzēšanai un novākšanai. Šobrīd tehnikas pakalpojumu kooperācija mazo un vidējo saimniecību vidū ir attīstīta vāji.
