Igauņu pusē, kur piekrastē kā bļoda izpleties Pērnavas jūras līcis, latvieši var meklēt otru Īriju.
Igauņu pusē, kur piekrastē kā bļoda izpleties Pērnavas jūras līcis, latvieši var meklēt otru Īriju. Vismaz tā saka daži smiltenieši, kuri ziemas mēnešos dodas uz Pērnavu peļņā — tāpat kā citi latvieši, igauņi, lietuvieši un krievi.
Latus, precīzāk sakot, igauņu kronas, smiltenieši pelna, makšķerējot un pārdodot jūras asarus.
Pērnavas līcī un Peipusa ezerā noķertiem asariem ir labas filejas, jo ūdens šajās vietās esot diezgan tīrs.
Asaru filejas garšo zviedriem un somiem un ir igauņu eksportprece uz Skandināvijas valstīm. Lai iegūtu vienu kilogramu zivs gaļas bez asakām, vajag trijus kilogramus asaru. Vismaz tā runā. Noieta zivīm netrūkst.
Jāpameklē, kur vēl varētu tā nopelnīt
Ziemā asaru uzpircēji Pērnavas līča krastā maksā aptuveni 20 kronu par vienu kilogramu preces jeb aptuveni 90 santīmu. Šobrīd cena jau svārstoties no 20 līdz 25 kronām. Pavasara pusē, kad asari kļūst slinkāki un ķeras mazāk, samaksa kāpj vēl augstāk.
“Bijis tā, ka var nopelnīt pat divarpus latu par kilogramu. Ja vajag porciju sūtīt prom un zivju nav, tad viņi uzliek tādu cenu, ka atdosi visu pēdējo, lai tikai partija būtu pilna,” stāsta kāds smiltenietis.
Piecās dienās viņš asaru zvejā nopelnot aptuveni 100 latu, mēnesī — aptuveni 400 latu. “Smiltenē jāpameklē, kur varētu tā nopelnīt,” spriež zemledus makšķernieks.
Smiltenes pusē esot tikai pieci vai seši vīri, kuri regulāri brauc peļņā uz asaru zveju Pērnavā.
Lai uzzinātu vairāk, kā un kādos apstākļos latviešu bļitkotāji pelna sev un ģimenēm maizi uz Pērnavas līča ledus, “Ziemeļlatvija” uzmeklēja makšķernieku ar stāžu smiltenieti Mārci Zēmeli. Uz interviju viņš ieradās kopā ar kompanjonu un draugu, abi — ledus un sniega plašumos nosauļotām brūnām sejām. Pieredzējušie bļitkotāji dalījās pieredzē, ko nozīmē zemledus makšķerēšana Pērnavas jūras līcī.
Steigšus jāurbj jauns āliņģis
Jauno bļitkošanas sezonu Igaunijā smiltenieši atklāja 29. decembrī. Uz asaru zveju viņi brauc regulāri. Projām dodas otrdien. Mājās pārrodas nedēļas nogalē. Četri cilvēki nakšņo īrētā mājoklī 20 kilometru attālumā no Pērnavas. Izdevumi par naktsmītni — deviņi lati par nakti. “Kādreiz dzīvojām Pērnavā. Tur sadzīves apstākļi nebija tik labi. Te ir ideāli. Ir pirts un duša.”
Kas var būt labāk, ja patīkamais apvienots ar lietderīgo, par sirdslietu zemledus makšķerēšanu saka gados vecākais Mārcis.
Taču faktiski asaru cope Pērnavas līcī ir darbs, nevis atpūta. Tiklīdz vienā vietā zivis neķeras, tā steigšus jāurbj jauns āliņģis. Un tā gandrīz nepārtraukti — kā loma nav, tā atkal jāķeras pie urbja. Ja pēc iespējas ātrāk izvilksi asari, noņemsi no āķa, uzliksi jaunu ēsmu un atkal vaktēsi zivi, būs tev lielāks loms un vairāk naudas.
“Es vairs nevaru izskriet kā jaunie. Viņi noķer ap 30 kilogramu, es — ap 10,” saka Mārcis, taču bez lielas nožēlas. Makšķerēšana ir viņa hobijs vairāk nekā 40 gadu.
Špikotājus lamā un pat iekausta
Martā, kad saule aust ātrāk, bļitkotāji uz darbu Pērnavas līcī dodas pēc pulksten septiņiem rītā un ķer lomu līdz aptuveni sešiem vakarā. Ja ledus ir biezs un apsnidzis, tad līcī iebrauc ar automašīnu pat septiņus kilometrus tālu. Arī tagad tas iespējams bez problēmām. Ar automašīnu aizbrauc uz iepriekšējās dienas copes vietu, izkāpj no mašīnas, turpat pie durvīm izborē caurumu un sēž, kamēr ķeras.
Ja uz līča ir kails ledus, vīri pārvietojas ar somu ragavām. “Apakšā garas slieces, apmēram divi līdz divarpus metri. Ir arī rokturi. Ar kāju atsperas un tik stumj.” Labs transportlīdzeklis maisos salikto asaru vešanai krastā ir plastmasas ragavas jeb “vannītes”. Velc, kamēr mugura kūp.
“Makšķerēšana notiek tā: ja kāds ir atradis zivju bariņu, visi sanāk tajā vietā un ķer. Kad beidz ķerties, veči izklīst un meklē citu zivju bariņu. Noskatās, kur sēž kāds cits bļitkotājs. Daži pat binokli ņem talkā. Kā uzņem svešus pienācējus? Citreiz lamājas, pat mizojas ar kulakiem.”
Pērnavas līcis ir liels. Varot braukāt riņķī un apkārt kādus 80 kilometrus, labākās copes vietas meklējot. Mārča kompanjons iegādājies globālās pozicionēšanas sistēmas ierīci, kura darbojas sasaistē ar satelītu. Virs āliņģa, kur labi ķeras, uzliek punktiņu. Nākamajā dienā bulta norāda pareizo virzienu, kur šo copes vietu meklēt. Tāda ierīce noder arī pašu makšķernieku drošībai papildus kompasam. Pērnavas līcī dažreiz uznāk bieza migla vai sākas sniegputenis. “Reiz no pazīstamas kompānijas trīs vīri miglā nomaldījās. Aizklīda līdz salai un pārlaida tur nakti,” stāsta smiltenieši.
Bļitkotāji ir rūdīti veči
Ja daba joko, tad cope Pērnavas jūras līcī ir riskanta.
Līcis atgādina bļodu. Visu ledu no tā nekad neiznes ārā.
“Jābaidās, ja pūš krasta vējš,” skaidro Mārcis. “Tas aizbīda kuģu ceļu, bet pie krasta paliek vaļēja plaisa. Šogad pat — no rīta ieejam iekšā līcī, pūš krasta vējš. Vakarā nākam atpakaļ, bet priekšā kādus trīs metrus liela plaisa! Pāri netiekam. Beigās trijatā nourbām vienu ledus gabalu un pārbaucām pāri kā ar laivu, lai nebūtu jāsauc glābēju helikopters.”
Bijuši pat gadījumi, kas atsevišķiem makšķerniekiem beigušies traģiski. Ne velti vietējie bļitkotājus uzpasē. Reiz, kad smilteniešu bariņš līcī nomaldījās un krastā pārradās vēlu, lielā tumsā, viņus jau gaidīja robežsargi. Robežsargus izsauca tās mājas saimnieks, kuras tuvumā makšķernieki atstāja automašīnu. Igaunis domāja, varbūt kaut kas noticis. Mašīna stāv. Vēls. Makšķernieku nav.
Jāuzmanās pavasarī, kad saule kausē ledu. Vīri skatās: viens izpeldējies, cits noslīcinājis ragaviņas vai urbi. Mārcis reiz ielūza līdz viduklim. “Silts bija. Nemaz negāju atpakaļ uz krastu pārģērbties. Sēdēju tāpat. Bikses kūpēja un līdz vakaram izžuva sausas.”
Bļitkotāji ir rūdīti veči, piebilst Mārča kompanjons. Pat pliki brien pa jūru, lai tiktu krastā. Gadījies tā, ka vakarpusē vīri nāk ārā no līča, bet pie krasta ledus vietā viļņojas jūra. “Veči citreiz velk nost bikses un pa pliko laiž uz krastu. Pārbrien, izlupina ledu no pirkstu starpām un velk atpakaļ zeķes, bikses, zābakus,” stāsta smiltenieši.
Tā nav zveja, ja piedzeras
“Neko grādīgu, lai sasildītos, līdzi neņemam. Tikai tēju termosā. Tā nav zveja, ja piedzeras. Dzert var mājās,” strikti saka abi smiltenieši. Sestdienās no Rīgas uz līci atbraucot atpūsties makšķernieki viendiennieki. Arī tādi, kuri piedzeras un tad ņemas tupus, rāpus.
Rūdītajiem bļitkotājiem ir silti bez alkohola. No sala pasargā īpaši kombinezoni un zābaki. Plēves būdas vīri saslien tikai tad, kad sals tuvojas mīnus 20 grādiem un pūš ziemelis.
“Vistrakāk šogad bija mīnus 24 grādos. Piedevām vējš pūta ar ātrumu padsmit metru sekundē. Izvelc asarīti, nomet uz ledus, un viņš — pļikt — jau ir sastindzis. Tad gan ilgi nesēdējām. Kolēģim vējš pagrāba somu ragaviņas un aizpūta pa ledu. Dabūja skriet pakaļ.”
Pērnavas jūras līcī ķeras ne tikai asari. Ēsmu aprij arī lucīši, salakas, vimbas, brekši, zandarti, raudas. Taču šīs zivis uzpircējus neinteresē. Loms jānotiesā pašiem makšķerniekiem.
Smiltenieši par ļoti gardām atzīst salakas. Reiz divatā aptuveni stundas laikā esot saķēruši 7,5 kilogramus. “Uzcepām. Bija ko ēst ne pa jokam.” No saķertajām zivīm bļitkotāji vakaros vāra zupu. Nogaršojusi ceptu asara fileju un secinājuši, ka tas ir patiesi gards ēdiens.
Ziema varētu būt visu laiku
Tuvojoties pavasarim, asari kļūst slinkāki, kaut arī makšķernieki viņus kārdina ar mušu un odu kāpuru “sviestmaizēm”. “Slinko tāpēc, ka lucīši piedzemdē mazuļus un asariem ir ar ko baroties. Viņi vai nu paņem tārpiņu no āķa vai arī meklē pa apakšu mazos lucīšus. Vairs neskraida pakaļ bļitkai,” skaidro Mārcis.
Bļitkotāji nedrīkst ķert par 19 centimetriem mazākus asarus. Lomi tiek pārbaudīti. Noteikumu ignorētājiem jāmaksā 300 kronu liels sods.
Pārsvarā tiekot izvilkti 100 līdz 200 gramu smagi asari.
Smiltenieši no kārtējās copes mājās pārrodas šodien. “Manis pēc visu laiku varētu būt ziema, lai tikai varētu bļitkot,” par šogad ieilgušo salu priecājas zemledus makšķernieks.
***
Asaris:
Garums līdz 40 centimetriem, parasti — 15 līdz 25 centimetri.
Svars līdz 1,5 kilogramiem.
Raksturīgākās pazīmes — pazīst pēc asās muguras spuras un šķērssvītrām. No zandarta viegli atšķirt, jo ir sarkanas spuras.
Tiek uzskatīts, ka asarus grūti noķert tikai tad, ja to nav.
Lielāki asari mīt ūdenskrātuvēs, kss savienotas ar jūru vai līci.
