Šomēnes 18. Novembra svinībās Valkā smiltenieti Emīlu Vīķeli par viņa ieguldījumu Valkas rajona attīstībā un daudzu gadu kvalitatīvu un precīzu darbu meliorācijā apbalvoja ar Valkas rajona padomes Atzinības rakstu.
Šomēnes 18. Novembra svinībās Valkā smiltenieti Emīlu Vīķeli par viņa ieguldījumu Valkas rajona attīstībā un daudzu gadu kvalitatīvu un precīzu darbu meliorācijā apbalvoja ar Valkas rajona padomes Atzinības rakstu.
E. Vīķeļa kādreizējais darbabiedrs bijušās rajona Lauksaimniecības pārvaldes meliorācijas speciālists Vilis Poga atceras, ka E. Vīķeli cienīja viss melioratoru kolektīvs. “Emīls mūsu rajonā stāvēja pie meliorācijas šūpuļa. Ikvienu pienākumu viņš veica ar lielu atbildības izjūtu. Ja tagad varam teikt, ka šī joma rajonā ir attīstījusies, tad tas ir arī Emīla Vīķeļa nopelns,” saka V. Poga.
Pats apbalvotais, runājot par padarīto, ir diezgan kautrīgs.
“Melioratora darbs ir aprakts zem zemes. To, kā tas paveikts, var redzēt tikai vēlāk, kad lauki dod ražu,” saka E. Vīķelis.
Smagākos brīžos palīdz optimisms
Nu jau pagājuši 20 gadi, kopš E. Vīķelis ir pensijā un nestrādā meliorācijā. Tomēr pensijas gados mājās sēdēt neiznāca. Tie, kuri pazina melioratora attieksmi pret darbu, lūdza viņu uzņemties mērnieka pienākumus Blomes pagastā. “Kad vaicāju, vai tad jaunāku kadru nav, man atbildēja, ka vajadzīgs cilvēks, kuram var uzticēties,” saka E. Vīķelis.
Meliorācijai viņš ir atdevis 42 darba gadus. Šajā laikā pārdzīvotas vairākas pārmaiņas un reorganizācijas nozarē. Pirms melioratora gaitu uzsākšanas E. Vīķelis bija tehniķis toreizējā Ceļu un šoseju ministrijas Šoseju pārvaldē, kurā 1950. gadā piedzīvoja nepamatotu atbrīvošanu no darba. Iemesls bija dalība vācu armijas latviešu leģionā, kurā viņu iesauca 1944. gada septembrī. E. Vīķeļa ģimenei tas bijas smags laiks. “Tolaik mācījos par lauksaimnieku Smiltenes sovhoztehnikumā. Māte gangrēnas dēļ bija zaudējusi roku, bet tēvam nesen bija veikta operācija. Man vēl viens gads bija jāmācās. Ik rītu braucu uz mājām izslaukt govis, jo vecāki neko daudz izdarīt nevarēja. Savukārt māsa bija sasirgusi ar kaulu tuberkulozi. Tādā situācijā saņēmu iesaukšanas pavēsti. Sajūta bija briesmīga, jo apzinājos, ka vecāki paliks bez aprūpes, nezināju arī, ko darīt ar saimniecību. Šķiet, ka to visu man palīdzēja izturēt tikai pārliecība, ka viss nokārtosies uz labu, jo pēc dabas esmu liels optimists. Jāatzīst, ka optimisms cilvēkam ir viena no vērtīgākajām īpašībām, jo tā palīdz pastāvēt un izdzīvot arī tad, kad, šķiet, pār galvu tūlīt sagrūs zeme un debess,” apliecina E. Vīķelis.
Kara beigās viņš nokļuva amerikāņu, pēc tam franču un krievu gūstā. “Leģionāri nebija nekādi fašisti. Vācieši mūs iesauca, un vajadzēja paklausīt. Mūsu puiši bija pārliecināti, ka cīnās par Latvijas brīvību. Es kara laikā neesmu izšāvis ne uz vienu cilvēku, jo tāds bija dienests,” stāsta bijušais leģionārs.
Darba gaitas sāk ceļu būvē
1946. gadā E. Vīķelis atgriezās no lēģera un sāka strādāt Ceļu un šoseju ministrijas pakļautībā. “Sākumā ministrija mani norīkoja darbā uz Bauskas ceļu rajonu. Pēc tam ierados Smiltenē un veicu šoseju tehniķa pienākumus. Līdztekus darbam mācījos, līdz ieguvu ceļa meistara kvalifikāciju. Es atbildēju par ceļa melnā seguma kvalitāti. Manā laikā tagadējo Vidzemes šoseju noasfaltēja no Veclaicenes līdz pagriezienam uz Raunu. Toreiz pie šīs šosejas bija trīs bitumena bāzes. Lielākā atradās Alūksnes rajonā pie Līzespasta, otra bija pie Palsmanes, bet trešā — tagadējā Launkalnes pagastā pie Eķītēm. No vienas bāzes uz otru braukāju ar divriteni. Mugursomā bija laboratorijas ierīces, ar kurām pārbaudīju paraugu kvalitāti. Domāju jau, ka dzīve ievirzīsies normālās sliedēs, bet tad pienāca 1949. gads. Vecāki dzīvoja Smiltenes pagastā. Liktenīgajā dienā viņus aizveda uz Sibīriju. Es tajā laikā atrados kursos Rīgā. Mātei bija viena roka, tētis staigāja ar kruķiem — tādus viņus aizveda. Pēc kāda laika mani atbrīvoja no darba. Aizbraucu uz Rīgu skaidroties, bet jēgas tam nebija. Arī iemeslus nepaskaidroja, kaut tos varēja tāpat nojaust. Iegriezos toreizējā Galvenajā meliorācijas pārvaldē, un tur man piedāvāja darbu,” atceras E. Vīķelis.
Strādājis savai zemei
Meliorācijā E. Vīķelis sāka strādāt 1950. gada aprīlī. “Tas bija laiks, kad Latvijā šī nozare tikai sāka veidoties. Vispirms veicām zemes inventarizāciju un noskaidrojām, kas dabā ir un ko vajag darīt. Toreiz mūsu struktūras veidoja pēc teritorijā esošo upju baseiniem. Sākumā biju Aiviekstes Nosusināšanas sistēmu tehniskās ekspluatācijas pārvaldes (NSTEP) inventarizācijas komisijas vadītājs, pēc tam Gaujas NSTEP inženieris meliorators, tad mani iecēla par Gaujas Meliorācijas sistēmu pārvaldes (MSP) iecirkņa priekšnieku, bet no 1963. gada janvāra līdz 1986. gada 22. februārim biju 3. Piejūras MSP Valkas rajona iecirkņa priekšnieks,” ar savu melioratora karjeru iepazīstina E. Vīķelis.
Visus paaugstinājumus viņš izpelnījās par labu darbu. Valkas rajona padomei iesniegtajā Ziemeļvidzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes ieteikumā izvirzīt apbalvošanai E. Vīķeli rakstīts: “E. Vīķelis darbu izpildīja pēc labākās sirdsapziņas. Viņš cīnījās pret pierakstījumiem meliorācijas darbu apjomos un izmaksās, aktīvi piedalījās darbu kvalitātes dienās.”
E. Vīķelis atzīst, ka darbā mīl pedantismu un kārtību. Šīs īpašības viņš aizguvis no tēva. Vecākus viņš no Sibīrijas sagaidīja 1956. gadā. Meliorators atceras, ka kopš mātes un tēva aizvešanas izvairījies vecāku mājai pat tuvoties.
Gribu zināt, kā var saņemties un labi strādāt, zinot, ka ar to kalpo iekārtai, kas nodarījusi ļaunu ģimenei. “Man par to ir mazliet citāds uzskats. Visos savos darba gados esmu vadījies pēc pārliecības, ka strādāju savai zemītei. Esmu centies darīt to, kas Latvijai un tās zemei vajadzīgs. Turklāt domāju, ka cilvēkam savā mūžā jāstrādā tik, cik vien viņš spēj,” apliecina E. Vīķelis.
Īsts meliorators dabai palīdz
Pirmie darba gadi nozares attīstībā pielīdzināmi raibai mozaīkai jeb, kā saka pats meliorators, — gāja visādi. “Pēc inventarizācijas vispirms centāmies atjaunot vecos meliorācijas tīklus. Finanšu sistēma valstī vēl nebija pilnīgi izveidojusies, arī kolhoziem trūka naudas, par problēmu trūkumu sūdzēties nevarēja. Daudzas pļavas bija tik mitras, ka uzreiz nemaz nezinājām, ko īsti darīt. Tagad nereti dzird, ka melioratori ir kaitējuši dabai, izjaucot tajā līdzsvaru. Es tā nedomāju. Piemēram, Abuls man pašam ir viena no mīļākajām upēm. Mēs tai neizmainījām nevienu līkumu, gluži otrādi, sakārtojām vietas, kur tas bija vajadzīgs. Pēc tam grūti apslēpt gandarījumu, redzot, ka purvainu pļavu vietā parādās skaisti lauki. Viens pats jau es neko daudz nespētu. Man bija brīnišķīgi darbabiedri, uz kuriem varēju paļauties. Tagad dažkārt īsti nesaprotu, kas cilvēkiem traucē labi padarīt savu darbu. Jā, atzīstu, savulaik ģimenei ar mani viegli nebija, jo nereti, lai paspētu visu izdarīt, kantorī sēdēju līdz vēlam vakaram, bet uzticētais darbs bija jāpaveic,” stāsta E. Vīķelis.
Te mūsu sarunā iejaucas Emīla dzīvesbiedre Lilija un draudzīgi viņam pārmet: “Tu jau savā darbā tā biji iemīlējies, ka neko citu sev apkārt vairs neredzēji.” E. Vīķelis atzīst, ka grūti bijis būt paviršam un atstāt kaut ko neizdarītu, jo līdzās viņam atradušies īsti goda-vīri, kuri tāpat kā viņš centušies strādāt tā, lai paveiktajam būtu tikai laba kvalitāte. “Tādi darbabiedri bija Arnolds Lauris, Harijs Lācis, Ilgonis Straubergs un citi. Visus nav iespējams nosaukt. Viņiem es varēju uzticēties. Tā bija laba komanda, kuru vēl tagad ar prieku atceros,” saka E. Vīķelis.
Zemei nevajag haltūru, bet mīlestību
Viņš atzīst, ka par paveikto daudzreiz izjutis gandarījumu, diemžēl mūsdienās diezgan bieži var redzēt, cik maz vērības cilvēki pievērš zemes sakārtošanai. “Dažreiz pārņem kauns, skatoties, kā pēc privatizācijas pārvēršas daļa mūsu zemes. Es savulaik nekad nehalturēju. Viens no labākajiem objektiem, kādu esam ierīkojuši, bija divpusējās mitruma regulēšanas sistēmas izveidošana Abula pļavās. Visos grāvjos bijām ierīkojuši slūžiņas. Kur vajag, var palaist ūdeni, kur to nevajag, tur slūžiņas aizver. Kad izveidojām sistēmu, pavērās zelta skats uz pļavām. Tādu skaistumu reti kad var redzēt. Kad pēc gadiem kā mērnieks pārstaigāju pļavas, dažviet gribējās raudāt. Vairākās vietās mūsu slūžiņas bija sapostītas un salauztas. Nezinu, vai kāds vēl par šo sistēmu atbild un to uztur, bet vispār ap sirdi kļuva sērīgi. Protams, cilvēki ir dažādi. Zinu arī ļoti apzinīgus zemes saimniekus, kuri platības uztur labā kārtībā. Pēc manām domām, zemi apsaimniekošanai vajag dot tiem, kuri to mīl,” saka E. Vīķelis.
Gandarījumu dod visa dzīve
Sena patiesība vēsta, ka tas, kurš daudz strādā, atrod laiku visam. Arī E. Vīķeļa dzīvē nav bijis tikai un vienīgi darbs. Viņš ir dziedājis korī, spēlējis teātri un bijis neiztrūkstošs dalībnieks melioratoru organizētajās sporta sacensībās. Emīlam uz jautājumu, ko viņš pavadītajā darba mūžā uzskata par galveno un kas devis vislielāko gandarījumu, grūti uzreiz atbildēt. Viņš saka, ka tad jāstāsta visa dzīve. Tieši tā visā savā daudzpusībā ir viņa lepnums. To tagad pienācīgi novērtējuši arī mūsdienu lauksaimniecības vadītāji Ziemeļvidzemē.
Savu darba tikumu E. Vīķelis ir iemācījis arī bērniem. Dēls ir kļuvis par zemnieku, bet meita Balvos strādā par ārsti. Savu vietu dzīvē atraduši arī mazbērni. “Dēls man jau kopš bērnības devās līdzi uz laukiem un palīdzēja zemes mērīšanas darbos. Teicu: ja gribi ko iemācīties — nāc un skaties! Tagad viņš spēj daudz vairāk nekā es, bet tā jau laikam jābūt,” saka E. Vīķelis.
