Nesen Latvijas krievu presē bija apspēlēts pazīstamais epitets par “zemi, kurā gribas atgriezties”.
Nesen Latvijas krievu presē bija apspēlēts pazīstamais epitets par “zemi, kurā gribas atgriezties”. Cilvēki, kuri tīksminās par savu bezkaunību nesodāmību, šo teicienu atļāvās papildināt, adresējot to Latvijas valstij: “Zeme, kurā gribas atgriezties uz tanka.”
Latvieši gan senāk šāda tipa cilvēciņus sauca par gnīdām, bet tradicionālajam krievu mužikam to patīk pieskaitīt pie izcilām viltībām. Sak, es saprotu, ka nelabi smirdu, bet jūs neviens man neko nevarat padarīt.
Vārdspēle par tankiem nav gluži nevainīga, jo tā saukto krievvalodīgo kopienā atrodas aizvienam dažs labs neapdomīgais, kurš no tiesas lolo šādas cerības. Dažkārt pat pusaudži savā starpā valodo: “Atnāks krievu tanki, tad visiem latviešiem hanā!”.
Skumjas pēc impērijas
Vientiesīgo cerību par krievu tanku visvarenību zināmā mērā uztur Krievijas prezidents, kurš nesen savas valsts parlamentāriešu priekšā apgalvoja, ka PSRS sabrukums ir pati lielākā ģeopolitiskā katastrofa XX gadsimtā. Tas teikts par gadsimtu, kurš pieredzēja divus asiņainus pasaules karus, kas cilvēci pārbaudīja ar vairāku pusmežonīgu diktatoru plosīšanos. PSRS sabrukums katastrofāls kļuva tikai Krievijas impēriskajiem spēkiem, kamēr divi duči citu valstu ieguva neatkarību. Gribas pieminēt, ka arī Lielbritānija zaudēja savu koloniālo impēriju — sākot no Indijas un Pakistānas un beidzot ar Centrālāfrikas pundurvalstiņām. Tikai nav dzirdēts, ka angļu vadošie politiķi šo procesu būtu apzīmējuši par katastrofu.
Būtība tomēr ir tā, ka šādi un līdzīgi Kremļa paziņojumi vieš zināmas cerības uz Padomju Savienības atjaunošanu agrākajās robežās. Daudzi no tiem, kas savu garu mēdz barot vienīgi ar “Čas” vai “Vesti Segodņa” pretlatviskajām publikācijām, patiesi var nodomāt, ka vajadzētu tikai kārtīgu uzbļāvienu no Maskavas, lai Rīgā vadošajos amatos saliktu atvaļinātos krievu palkavniekus un izbijušos čekistus un tad Latvija pārvērstos par patiesu paradīzi.
Protams, pavisam nepiedienīgi būtu šiem ļaudīm atgādināt par stāvokli pašā Krievijā. Dzimtene pārāk daudziem kļuvusi par zemi, kurā negribas atgriezties ne uz tanka, ne velosipēda. Bet Krievijā, ak, kā vajadzētu tos apmaldījušos tautiešus, kuri mēdz mītiņot svešās zemēs. Pētījumi pierāda, ka Krievijā vairs palikuši tikai 20 miljoni strādātspējīgu vīriešu. Apmēram tikpat daudz nelabojamu alkoholiķu, narkomānu, šizofrēniķu un gados jaunu invalīdu. Ne jau velti Maskavā un citās lielajās pilsētās tiek nodarbināti daudzi miljoni viesstrādnieku no Ukrainas, Moldovas, Armēnijas, Vidusāzijas, arī no Turcijas un Ķīnas.
Robežlīguma galvenā problēma
Strīdi Latvijas politiķu starpā par robežlīguma tekstu un tam pievienoto vienpusējo deklarāciju ir maznozīmīgi, jo tie skar tikai taktikas jautājumus. Latvijas pozīcija ir skaidra jau no pašiem sākumiem, jo šī pozīcija balstās uz vēsturiskiem faktiem. Problēmas ir Krievijas pusei, kura nevēlas ne dzirdēt par Abrenes pieminējumu. Bet Abrene ir tāds Kremļa kaklā iestrēdzis kumoss, kas traucē atzīt 1940. gada okupācijas faktu. Jo okupācijas fakta atzīšana ne tikai rada juridiskas sekas tajā ziņā, ka mēs no Krievijas varētu pieprasīt kompensācijas par staļinisma laiku neģēlībām. Un Abrenes novads — seši pagasti — tad izrādītos tie 2000 kvadrātkilometru, kuri savulaik Latvijai atņemti nelikumīgi, proti, nozagti. Šajā gadījumā zaglis negrib atdot nozagto. Bet vai Latvijai tāpēc nav tiesību šo zagšanu atgādināt?
Ja Krievijai būtu tikai tā vaina, ka vienīgi Latvijai atņemta teritorija, tad Kremlis kaut kā šo krupi norītu. Bet uzreiz aktualizētos citi teritoriālie nelikumīgie ieguvumi. Labi, Rītprūsija (Kaļiņingrada) Krievijai tika starptautiska līguma rezultātā. Bet setu apdzīvotie pagasti ir atņemti Igaunijai. Un Somijai pavisam varmācīgi tika atņemta daļa Karēlijas. Pavisam sāpīgs Maskavai ir jautājums par četrām Kuriļu salām, ko neatlaidīgi atprasa Japāna (disputēt varētu tikai par Karafuto jeb Dienvidsahalīnu). Un Krievijai ar Japānu aizvien nav miera līguma. Diplomātijā pazīstams precedenta jautājums, un Krievija to nevēlas pieļaut, jo tad sāktos zināma ķēdes reakcija, kad sev nozagtās teritorijas sāktu atprasīt daudzas valstis.
Cits jautājums, vai mums patiešām vajadzīgs Pitalovas nostūris, kur iedzīvotāju vidējais mūža ilgums par desmit gadiem mazāks kā Latvijas pusē. Vienīgi kompensācijas par senčiem atņemtajiem īpašumiem gan derētu pieprasīt.
ASV prezidenta Buša vizītes gaidās
Jāteic, ka Buša valsts vizīte Latvijā patiešām ir svētīgs notikums, kas Krievijas ģeržavņikiem var atgādināt, kas ir Latvijas draugi. Jāsaprot gan tas, ka tiešu spiedienu uz Kremli nevienas valsts vadītājs individuālā kārtā nepiekops, jo starptautiskajā praksē ir lietas, par kurām saistošus dokumentus var pieņemt tikai starpvalstu konferencēs. Tāpēc Putinam arī pēc 9. maija saglabāsies gana iespēju nekrietniem manevriem. Svētību tas Krievijai nenesīs, to gan varam prognozēt pavisam noteikti. Ne velti Putins tik ļoti satraukts par centrbēdzes tendencēm Krievzemē.
Tikmēr latvieši, sevišķi rīdzinieki, bezgala sapīkuši par striktajiem drošības pasākumiem Buša vizītes laikā. Bet tāda ir laika prasība. Un atgādne par to, ka Rīgas centru pārraudzīs snaiperi, arī ir vērtējama nopietni. Gribu atgādināt kādu maz zināmu faktu.
Kad Gorbačovs viesojās ASV, viņam bija mode šur tur apturēt mašīnu un negaidīti doties ļaužu pūlī aprunāties “ar tautu”. Tas drošības sargiem radīja lielas problēmas, un tad gadījās incidents, par ko mēdz pieminēt visai reti. Izrādījās, bija teroristu grupa, kura tīkoja nogalināt Gorbačovu, lietojot snaiperu šautenes ar optiskajiem tēmekļiem. Bet teroristus tajā pašā laikā uz grauda ar tādām pašām optiskajām snaiperu šautenēm turēja amerikāņu specdienestu vīri, kuri paguva izšaut pirmie.
