Pēc veciem stereotipiem Āfrika mums saistās ar puskailiem nēģeriem, kleķa mājiņām, čūskām tuksnesī un neizturamu karstumu.
Pēc veciem stereotipiem Āfrika mums saistās ar puskailiem nēģeriem, kleķa mājiņām, čūskām tuksnesī un neizturamu karstumu, bet patiesībā tur vairākas valstis ir ar augsti attīstītu dzīves līmeni, komfortu, izglītotiem cilvēkiem un krāšņām, bagātību apliecinošām pilsētām.
Par to šoruden pārliecinājās Valkas lauku konsultāciju biroja grāmatvede Ļubova Federe, apmeklējot Tunisiju. Atpūtas brauciens bija organizēts Latvijas lauku konsultāciju biroju darbiniekiem.
“Mūsdienu laikmetā Āfrika nemaz nav tik tālu. No Latvijas līdz Tunisijai ar lidmašīnu nokļuvām četrarpus stundu laikā. Vizuāli šķita, ka esam ieradušies pasakainā un bagātā zemē, kurā ir daudz nabadzīgo. Cik no viņiem patiesībā ir nabagi, grūti spriest, jo vienai daļai šāda izlikšanās ir bizness,” saka Ļ. Federe.
Tuksneša klātbūtne šķiet kā ilūzija
Ceļojums pa Tunisiju eksursantiem sākās no Monastīras. “Pēc nolaišanās šīs pilsētas lidostā devāmies uz tūrisma pilsētu Hammāmātu. Tajā atrodas 252 hoteļi un ir ļoti daudz tūristu. Apkārtnē cilvēki nodarbojas ar aitkopību, zirgkopību un ēzeļu audzēšanu. Mums līdzi bija vairāki lauku uzņēmēji. Domāju, ka no redzētā varam diezgan daudz mācīties. Vienu diennakti atpūtāmies viesnīcā un tad sākām ceļojumu uz Sahāru. Mums vajadzēja pārvarēt vairāk nekā 300 kilometru. Pa ceļam apskatījām pasaulē ceturtā lielākā kolizeja mūrus, kas šajā zemē palikuši no Romas impērijas laikiem. Tuvojoties tuksnesim, zaļumu varēja redzēt arvien mazāk. Jāpiebilst, ka, dzīvojot pilsētās, nemaz nevar nojaust, ka atrodamies zemē, kurā ir tuksnešu zona. Visapkārt bija daudz ūdensbaseinu, auga skaisti olīvkoki un palmas, apstādījumi vienkārši grima zaļumos un ziedos. Pilsētas pievārtē skatījām tomātu, piparu, vīnogulāju platības un graudaugu laukus. Tā kā valstī ir plaši attīstīta asfalta ražošana, nevarējām ieraudzīt nevienu nenoasfaltētu celiņu. Asfalts klāja vissīkāko taciņu. Viss, uz ko paskatījāmies, it kā liecināja, ka te ir bagāta valsts,” stāsta Ļ. Federe.
Uz oāzi pāri sāls ezeram
To, ka valstī lielu daļu aizņem tuksnesis, var saprast tikai, attālinoties no piejūras pilsētām. “Netālu no Sahāras nav tikpat kā neviena zaļuma. Kad ieradāmies pilsētiņā, kuru dēvē par vārtiem uz Sahāru, mums piedāvāja pavizināties ar kamieļiem. Jāatzīst gan, ka īpaši karsti nebija ne pilsētā, ne tuksnesī. Mūsu ierašanās laikā dienā bija apmēram 33 grādi, bet Tunisijā karstums ir vieglāk panesams kā Latvijā, jo mūsu valstī klimats ir mitrāks. Jā, piedzīvojām arī lietu, un man ļoti patika skatīties uz zibeni. Tas bija gaišs, atgādināja spožu blāzmu un nepārtraukti viļņveidīgi zaigoja. Šķita, ka debesīs darbojas lielas diskogaismas. Naktis savukārt bija vēsas. Temperatūra nokritās līdz 16 grādiem. Pēc izvizināšanās ar kamieļiem devāmies pāri sāls ezeram. Caur to ir izveidots ceļš. Ezers no lielās sāls koncentrācijas ūdenī izskatās kā balts ledus klajums. Šī vieta ir valsts lielākais sāls ieguves avots. Ezera otrā malā tālu vairs nav Alžīrijas robeža. Tur iespējams baudīt skaistu dabu un pavērot ūdenskritumu Tunisijas vecākajā oāzē,” stāsta Ļ. Federe.
Tūrisma sezonu pavada alās
Lielu iespaidu uz eksursanti atstājuši Atlasa kalni. “Tie ir lieli, kaili un pauž baisu varenību. Šajos kalnos ir uzņemta populārā kinofilma “Zvaigžņu kari”. Turklāt kalnu rajonā diezgan daudz cilvēku dzīvo alās. Kā mums paskaidroja, tajās mitinās apmēram 150 ģimeņu. Šie cilvēki nav atpalikuši no modernās dzīves, viņi ir tādi paši kā pilsētnieki. Alās ir televizori, citas mūsdienu sadzīves iekārtas, tikai sienas liecina, ka tas nav dzīvoklis. Es nezinu, varbūt dažiem šādam dzīvesveidam ir īpaša motivācija, bet, pēc gida teiktā, lielākajai daļai šāds dzīvesveids ir bizness. Mēs apmeklējām vienu ģimeni. Pie ieejas bija vārti, aiz tiem izveidots alas iekšpagalms un tikai tad varēja iekļūt miteklī. Saimniece mūs laipni sagaidīja un labprāt ļāva sevi pie alas ieejas nofotografēt. Interesanti, ka gan šajās, gan citās vietās dabā bez traucējumiem varējām zvanīt pa mobilajiem tālruņiem. Ideāls tīklu pārklājums, kas, pēc manām domām, apliecina valsts ekonomisko attīstību. Jāpiebilst, ka dažām ģimenēm alas nav vienīgais mājoklis. Ģimenei, kuru mēs apciemojām, pilsētā ir dzīvoklis, bet, kā jau teicu, tūrisma sezonas laikā viņi ir ieinteresēti dzīvot alā. Citam alu iemītniekam ir gan dzīvoklis, gan vēl māja pie jūras,” stāsta Ļ. Federe.
Jāmaksā par visu un visur
Lielas daļas iedzīvotāju materiālo stāvokli nodrošina tūristi, jo Tunisijā par visu un visur ir jāmaksā. “Faktiski par katru soli jāizdod nauda. Mēs Tunisijā pavadījām nedēļu. Es visās piedāvātajās ekskursijās pat nepiedalījos, bet par tām, kurās devos, samaksāju apmēram 200 latu. Jārēķinās, ka būs jāizdod vairāk naudas, nekā minēts cenrāžos. Piemēram, beidzas ekskursija, un tad gids lūdz samest naudu arī šoferim. Ja viesnīcā kaut ko palūgsi, rēķinies, ka par to vajadzēs atlīdzināt. Arī mūsu gidam maršrutā bija interešu jomas. Uzzinājām, ka viņam noteikta procentu daļa pieder firmā, kas piedāvā vizināšanos ar kamieļiem, bet sāls ezera krastā gidam bija veikals. Kad piebraucām pie tirgotavas, viņš tajā iegāja, nostājās aiz letes un sāka piedāvāt preces. Tomēr es esmu ļoti apmierināta, jo man bija iespēja pirmo reizi apmeklēt Āfriku, un no tur redzētā iespaidu netrūkst,” apliecina Ļ. Federe.
No zagļiem nav jābaidās
Agrāk viņa diezgan naivi domājusi, ka Āfrikā visi cilvēki ir ar melnu jo melnu ādas krāsu. “Tas tā nav. Tunisijā pamanīju tikai dažus nēģerus, pārējos iedzīvotājus vairāk varētu salīdzināt ar čigāniem. Cilvēki ir gudri un darbīgi. Valsts attīstās ļoti strauji. Pēc gida stāstītā, Tunisijā ļoti lielu uzmanību pievērš izglītībai, ko uzskata par visas attīstības pamatu. Skolēni apgūst vairākas svešvalodas. Jau otro gadu Tunisijas mācību iestādēs ir ieviesta krievu valodas mācīšana. Par to, ka tunisieši šo valodu labi pārzina, es pati pārliecinājos vairākos veikalos, kuros pārdevēji mani uzrunāja krieviski. Daži pat, uzzinot, ka esam no Latvijas, pasteidzās piebilst, ka zina mūsu valsti, jo tā atdalījusies no Krievijas. Preces ir dārgas. Piemēram, datori tur maksā vairāk nekā Latvijā. Tas gan jāatzīst, ka par savām mantām cilvēks var justies drošs, jo zādzību tikpat kā nav. Kad sauļojāmies pie jūras, smiltīs uz segas atstājām mobilos tālruņus, somas un, pastaigājoties gar pludmali, no mantām aizgājām trīs kilometrus. Kad atgriezāmies, neviena lieta nebija pazudusi. Iespējams, zādzību šajā valstī nav tādēļ, ka vēl nesenā pagātnē par šo pārkāpumu bargi sodīja. Pieķertajam garnadzim nocirta roku pirkstus,” stāsta Ļ. Federe.
Āfrika ilgi paliks atmiņā
Ar redzēto un piedzīvoto Ļ. Federe ir ļoti apmierināta. “Tas bija neparasts un interesants ceļojums. Spilgtā atmiņā man palikusi Vidusjūra un tās dzidri zilais ūdens. Jūrā lēkāja delfīni. Diemžēl nepratu viņus tik straujās kustībās nofotografēt. Patīkams piedzīvojums bija brauciens ar trīsmastu kuģīti. Tur mums bija vesela programma. Iespaidīgs izskatījās arī Sahāras tuksnesis. Viļņveidīgie smilšu kurgāni šķita tik sastinguši un klusi, ka likās — tur nav un nekad nav bijis nekādas dzīvības. Vismaz man negadījās redzēt nevienu tuksneša rāpuli, pat mušiņas. Šis ceļojums man ilgi paliks atmiņā,” apliecina Ļ. Federe.
