Tāpēc jau dzīve ir interesanta, ka nekad nevar zināt, kas notiks aiz nākamā pagrieziena, sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst smilteniete Ilze Vergina. Pēc gandrīz pieciem 11. Saeimā nostrādātajiem mēnešiem viņa atsākusi iepriekš ierasto darba ritmu Smiltenē: māca filozofiju, ētiku un psiholoģiju Smiltenes Centra vidusskolas vecāko klašu skolēniem, turpina pildīt Smiltenes novada domes deputātes pienākumus un var vairāk laika atvēlēt savai ģimenei – abiem dēliem un vīram. Taču Ilze atklāti atzīst, ka viņai pietrūkst lielās politikas un iespējas būt notikumu epicentrā Saeimā, kur faktiski tiek noteikta mūsu valsts dienas kārtība un deputāti tur roku uz Latvijas pulsa. Šoruden, kandidējot uz 12. Saeimu Vidzemē partijas “Vienotība” sarakstā, smilteniete palika aiz ievēlēto deputātu svītras un netika ievēlēta.
Taču lielajai politikai punkts nav pielikts. Ja to Ilze zina droši, tad kāda cita būtiska lieta viņas dzīvē vēl ir ar jautājuma zīmi. Šobrīd I. Vergina ir Smiltenes Centra vidusskolas (SCV) direktora pienākumu izpildītāja, nevis direktore, kas līdz šim bijusi deviņus gadus. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas norādījuma Smiltenes novada domei tomēr būs jārīko konkurss uz SCV šobrīd vakanto direktora (-as) amatu, kā to paredz šogad augustā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi. I. Verginu no darba direktores amatā pašvaldība atbrīvoja šogad jūnijā, jo viņa sāka pildīt Saeimas deputātes pienākumus, bet pēc jaunajiem noteikumiem SCV direktora (-es) amats ir vakants un pašvaldībai uz to jāizsludina konkurss. Ar tādiem dzīves līkločiem nebūtu viegli sadzīvot ikvienam cilvēkam. Varbūt Ilzei palīdz politiķes darbā iegūtas bruņas? Par Saeimas darbā piedzīvoto un uzzināto viņa vēlējās pastāstīt arī “Ziemeļlatvijas” lasītājiem.- Nesen kādā rakstā lasīju par aptauju, kurā tikai viens procents Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka politiķa darbs ir piemērotākā profesija sievietēm. Kāpēc jūs izlēmāt būt šā, nosacīti sakot, viena procenta vidū? Ilze Vergina: – Vēlme būt sabiedriski aktīvam cilvēkam nāk līdzi jau no mazām dienām, no skolas laika. Taču to, ka ir jāiesaistās politikā un jābūt kādā politiskajā spēkā, lai kaut ko mainītu, sapratu tad, kad kopā ar vīru kā jaunā ģimene septiņus gadus nodzīvojām laukos. Diemžēl Šķēles kunga kā valdības vadītāja politika laukos neveicināja tur jaunu cilvēku palikšanu, vien bija norādījums, ka ar 30 hektārus lielu saimniecību nebūs nekāda saimniekošana. Tajā brīdī pārcēlāmies uz Smilteni. Un tomēr, – kāda nozīme ir tam, ka tikai draugu lokā pārrunājam par visu, kas slikts šajā valstī? Tā kaut ko mainīt nav iespējams. Politiskā partija ir vieta, kur sanāk kopā cilvēki ar daudz maz līdzīgām idejām, ar mērķi kaut ko izdarīt šajā valstī. Vēlāk darbs Saeimā deputātes statusā man bija iespēja saprast, ko tas nozīmē, kāpēc mums viss notiek tik sarežģīti. Arī tas, kas notiek Latvijas laukos, mani joprojām satrauc. Domāju, kas jādara, lai cilvēkus ataicinātu atpakaļ uz laukiem, jo tad arī lauku skolām būtu vairāk skolēnu, būtu iespēja cilvēkiem veidot savu dzīves vidi, kas ir veselīgāka un šobrīd Eiropā tik pieprasīta. Polijā var redzēt daudzas lauku saimniecības, kurās ir tikai 10 govis. Cilvēki šajās saimniecībās dzīvo un iztiek. Lauki ir sakopti, nav aizauguši ar usnēm. Uzskatu, ka platību maksājumi ir jāsaņem par darbošanos laukos. Tam ir pievienotā vērtība. Tas varētu Latviju attīstīt līdzsvarotāk. Priecājos, ka Smiltenē ir pietiekami daudz iespēju, aktīvu uzņēmēju, priecājos, ka Smiltenes novadā ir cilvēki, kuru attieksme pret savu darbu, cilvēkiem un pašiem pret sevi ir veidojusi kaut ko tik īpašu mums visiem – vietu, kur ir tik labi dzīvot. – Tagad darbu 12. Saeimā ar degsmi uzsācis bijušais Smiltenes novada mērs Ainārs Mežulis, kurš intervijā “Ziemeļlatvijai” atzina, ka iespējams, tieši no augšas, varēs palīdzēt vairāk savam novadam. Vai, esot vienam no 100 Saeimas deputātiem, tas ir reāli?- Man personīgi šķiet, un tas nebūs populāri, ko teikšu – deputātiem Saeimā galvenais uzdevums ir veidot tādu likumdošanu, lai attīstītos visa Latvija. Tā nav naudas dalīšana, neraugoties uz to, ka deputāti pārrauga valsts budžetu un lemj par budžeta pieņemšanu. Pirmkārt, lai Saeimā varētu kaut ko nolemt, ir vajadzīga 51 balss. Otrkārt, pie katra likumprojekta klāt stāv sabiedriskās organizācijas un neskaitāmi padomdevēji, un gadās arī tā, ka labo ideju vietā lēmums tiek pieņemts pavisam grūti izprotamā un realizējamā formā. Deputāta darbs tādā ziņā reizēm ir neauglīgs. Mežuļa kungs, strādājot 12. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. kopā ar citiem no pašvaldībām ievēlētājiem kolēģiem, varētu sakārtot tādas likumdošanas normas, kas tiešām var palīdzēt pašvaldībām, taču ne konkrētai pašvaldībai. Tomēr nenoliedzu, – klāt esot, var izdarīt daudz vairāk, nekā tad, ja mūsu cilvēku Saeimā nav.- Man šķiet, ka darbs politikā nudien var būt par smagu sievietes trauslajiem pleciem, it īpaši, ja ir arī rūpe par ģimeni. Kā jūs ar to visu tikāt galā?- Ja atklāti, es nezinu, pa kuru brīdi ir izauguši mani dēli (Kristapam ir 22 gadi, Reinim – 18, redakcijas piezīme). Ja nebūtu liela manas ģimenes, it īpaši vīra Gundara atbalsta, nezinu, vai tiktu galā. Turklāt sievietei jau tā politikā ir sarežģīti būt līdzvērtīgai vīrietim. Pati esmu pārliecinājusies, ka sabiedrība sievieti politiķi atšķirībā no vīrieša politiķa vērtē pēc daudziem kritērijiem: ne tikai profesionālā, bet arī pēc tā, kā izskaties, kā klājas ģimenē. Smaidot varu teikt, ka netikumi vīriešiem tiek piedoti vairāk. To, ka esi sieviete, ka Tava argumentācija ir sievietes argumentācija, Saeimā es izjutu mazāk, nekā Smiltenes novada domē. Šķiet, ka te reizēm ir vēl grūtāk pierādīt savu viedokli. – Kad galva ir pilna ar darba lietām, gribas to izvēdināt. Kā relaksējaties jūs?- Man ir svarīgi tikt dārzā. Īpaši gaidu pavasari, kad viss sāk ziedēt, zeme – smaržot, un tad tā gribas rušināties pa zemi. Ļoti patīk puķes. Dzīvojam privātmājā, un pie tās ir dārzs, vienīgi gribētos, lai tajā ir perfektāka kārtība. Kad man ir laiks, tad dārzā viss notiek, taču, kad laika nav, aug pats no sevis. Pavasarī no sēklām izaudzēju tomātu stādus, bet tālāk laistīšanu un kopšanu gan uzņemas vīrs. Ir labi, ka šis hobijs mums abiem sakrīt. Vēl mums patīk sēņot. Bez sēņošanas mani Latvijas rudeņi nav iedomājami. Ziemā ļoti patīk slēpot, lasīt grāmatas, kopā ar ģimeni noskatīties labu filmu. Mums visiem arī ļoti patīk ceļot ar savu automašīnu. Šogad visi četri aizbraucām līdz Itālijai, Veronai. Tie ir tie brīnišķīgākie brīži, kad es varu būt ģimenē. Arī adīšana, kad dzīvojām laukos, bija mans hobijs. Smejos, ka pie sava pirmā darba Vecpiebalgas ģimnāzijā tiku, pateicoties savai adītajai jakai. Direktore teica, ka darba nav. Tad uzsāka sarunu par jaku, un tā arī aizrunājāmies… Tagad skapī ir vairāki iesākti darbi. Man kā sangviniķim visam jānotiek ātri. Ja laika nav, adījums gaida labākus laikus. Mājās mums ir divi kaķi un suns. Arī viņi palīdz tikt vaļā no noguruma, no stresa.- Vai tagad, kad vairs neesat Saeimā, un atsācies ikdienišķais darbs Smiltenē, nerodas sajūta, ka kaut kā pietrūkst? – Nevaru noliegt, šobrīd man ir vilinājums pieņemt darba piedāvājumu arī ārpus Smiltenes novada, un tas arī ir saistīts ar izglītības jomu. Saprotu, tā ir iespēja izdarīt kaut ko vairāk visas nozares darbā, un šajā brīdī, kad otrreiz ir jāpiedalās konkursā uz Smiltenes Centra vidusskolas direktora vietu, būtu vieglākais ceļš. Un tomēr, man tik ļoti patīk strādāt skolā, būt kopā ar saviem audzēkņiem un būt Smiltenē. Man ļoti patīk šeit dzīvot. Smiltene ir mana tēta dzimtā pilsēta, un te jūtu īpašu saikni ar savu ģimeni. Tēta un mammas vairs nav šajā pasaulē, bet Smiltene ir vieta, kur jūtos piederīga. Te dzīvo brālis ar ģimeni. Varam vairākas dienas nesazvanīties, bet ir tik labi, ka brīvdienās varam satikties. Ļoti patīk tirdziņā pie “top” veikala aprunāties ar tantēm, kuras audzē puķes. Ik pavasari priecājos, ka visas atkal ir uz vietas. Lielu gandarījumu sniedz arī darbs ar bērniem. Uzskatu, ka nevienam bērnam nebūtu jāpazūd izglītības sistēmā. Arī tiem, kuriem neveicas sarežģītā satura prasībās, ir jābūt izaugsmei un savai vietai dzīvē. Rezultāts pēc skolas reizēm pat ir pārsteidzošs. Tie bērni, kuriem skolā ļoti labi veicies un nav bijis nekādu problēmu, vēlāk varbūt pietrūkst gribasspēka realizēties līdz galam, bet bērni, kuriem mācībās veicies grūtāk, arī dzīvē ir lielāku gribasspēku un savu dzīvi izveido daudz veiksmīgāku. – Kāds ir jūsu dzīves moto?- Reiz kādā diskusijā ar Zatlera kungu viņam teicu, – ja mēs dzīvotu pēc 10 baušļiem, pasaule būtu brīnišķīga. Mana vecmamma, stipra un gudra sieviete, bieži atgādināja – ja tu otram dari ļaunu, tas nāk atpakaļ, tāpēc nekad nedari otram to, ko tu negribi, lai citi dara tev. Tā ir īpaša enerģija, kas liek cilvēkiem domāt, kā citam ar citu sadzīvot un izturēties citam ar citu.- Vai lielajai politikai šobrīd esat pielikusi punktu?- Esmu uzrunāta kandidēt uz “Vienotības” valdi un droši vien piekritīšu. Ir teiciens, – ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi. Un, acīmredzot, realizēšanās ne tikai darbā, bet arī politikā man ir vajadzīga. Ir daudz darāmā izglītības jomā. Redzam, ka šobrīd ir liela nesaprašana, kā īstenot algu reformu, skolotāji tiek aicināti uz streiku, bet, kā rīkoties, lai nesagrautu to, kas šobrīd Latvijā ir labs, īstas atbildes nav. Piekrītu eksprezidentei Vairai Vīķei- Freibergai, kura vienā no pēdējām intervijām saka, ka esam tikai kritiski, diemžēl, iesaistīties, piedalīties paši nevēlamies. Pagaidām liela, padarīta darba sajūta, vērtējot Saeimā paveikto, man vēl nav. Esmu aizstāvējusi mūsu puses izglītības iestādes, lai varētu attīstīties Vidzemes reģions, ne tikai Rīga un Kurzeme. Ir arī iepriekš pieminētais, ka ir labi domāts, bet tiek īstenots citādi. Piemēram, es uzsāku diskusiju par centralizēto eksāmenu norisi valstī, un šobrīd eksāmens angļu valodā 12. klases skolēniem notiek nevis vasarā, bet martā, pavasara brīvdienās. Nezinu, vai jaunieši par to ir priecīgi, bet iepriekš eksāmenu sesija bija izveidota tā, ka viens eksāmens otram sekoja ar dienas starpību, radot skolēniem lielu slodzi. Ir uzlabojusies centralizēto eksāmenu darbu kvalitāte, bet vēl ir daudz darba pie izglītības satura un tā, kas ir izglītības kvalitāte. Jebkurā gadījumā, ja gribi darīt savu darbu no sirds, ir grūti. Taču, ja gribi kaut ko panākt, lielākā iespēja, kā to izdarīt, ir iesaistīties politikā.
