Senatnē bija ļoti bagāts karalis Midass. Viņa sirdi un apmierinātību grauza klusas skumjas. Cēlonis tam bija mazās princeses, viņa mīļās meitiņas, bēdas. Nekas tās nevarēja remdēt. Bija mirusi viņas mīļā māte. Katru dienu mazā princese gāja dārzā un kopa puķes. Rūpēties par tām bija viņas vienīgais mierinājums. Princeses bēdas, kā visiem bērniem, zaudējot māti, bija tik lielas, ka viņai tēva lielā bagātība bija vienaldzīga. Mazā princese nebija stiprāka par citiem bērniem. Karalim Midasam arī nepietika ar savu varenību un bagātību. Viņu ne dienu nepameta rūpes un domas par to, kā savu bērnu iepriecināt. Viņš iedomājās, cik pasaule būtu skaista, ja tā visa būtu no zelta, un tas gan viņa mīļo meitiņu darītu priecīgu. Karaļa vēlēšanos uzzināja varena burve. Viņa apsolīja to izpildīt.
No rīta karalis, atverot pils durvis, ieraudzīja, ka pils, dārzs un visa pasaule laistās tīra zelta spožumā. Karalis priecīgs steidzās aicināt mazo princesi, lai viņa ātrāk ierauga pasaules skaistumu. Princese, ieraudzījusi lielās pārvērtības, sāka nevaldāmi raudāt un iesaucās: “Bet manas puķes!” Patiesībā karalis, sirsnīgi vēlēdamies, kā iepriecināt mazo meitiņu, patiesi visu darīja, domājot, kas pašam patiks. Nu nelaimīgi bija abi.
Atceroties bērnībā Ļaudonas pamatskolas bibliotēkā Andreja Jesena izdotās “Mazās jaunības tekās” lasīto.
