Ikreiz pēc lietus Valkā lielākoties visas ietves un māju pagalmi pludo. Neesmu nekāda caca, jo vasarā nebaidos samērcēt kājas, bet man ir žēl savu vasaras kurpju. Un kāpēc gan man apavi būtu jāmērcē, ja es par tiem esmu maksājusi naudu?
Šī problēma, ka pludo ietves un lietus ūdeņi skalo māju pagalmus, pilsētā nepastāv pirmo gadu. Iespējams, kāds, lasot šīs rindas, teiks – ko atkal var ņemties, jo kas tā par lielo bēdu – slapjas kājas. Tā vietā, lai te “ņemtos” par peļķēm, teiks, lai padomāju, kā dzīvo laucinieki, kuriem rudeņos un pavasaros jābrien dubļi. Tam piekrītu, bet es nedzīvoju laukos, un, ja tur aizbraucu ciemos, tad mašīnas bagāžniekā līdzi ir gumijas zābaki. Iespējams, slapjas kājas nav liela bēda, bet reizēm, ejot pa pilsētu, samirkst ne tikai kājas, jo autobraucēji gājējus nošķiež no galvas līdz kājām ar dubļainu ūdeni. Tā tas diezgan bieži notiek ar gājējiem, arī skolas bērniem, kuri pārvietojas pa Ausekļa ielas ietvi, jo ielas malas pēc lietusgāzēm vienmēr ir applūdušas.
Cerēt, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi, būtu naivi, bet varbūt, domājot par iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu, kā to pie katras izdevības kā saukli izmanto novada vadība, vajadzētu sākt beidzot risināt šo problēmu. Diemžēl katru reizi, kad “Ziemeļlatvija” par šo raksta un mēģina palīdzēt iedzīvotājiem, atbildīgās amatpersonas tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Taču reizēm gribas pajautāt, kas iedzīvotājiem samaksās skādi par izskalotiem dārziem, māju pamatiem un sabojātiem apaviem? Pagaidām vienīgais mierinājums ir cerība, ka pašlaik Rīgas ielas rekonstrukcija līdz pilsētas robežai notiek, kā pienākas, ar novadgrāvju izveidi, lai ūdens nekrātos uz ietves un nenopludinātu Piparciemu, kur ir tikai privātmājas. Pēc apvedceļa izbūves vairākums māju un pie tām esošie mazdārziņi slīkst ūdenī. Ja tiem pāri gāzīsies vēl vairāk lietus un palu ūdeņi no jaunā ceļa posma, labi nebūs.