Vēlēšanu laiks ir vajadzīgās informācijas izplatīšanas pļaujas laiks. Šķiet, šajā laikā nevienam neienāk prātā apšaubīt, ka vēlētāju informēšana, solījumu došana un labo darbu aprakstīšana izdevumos, ko pirms vēlēšanām saraksti izplata, ir konkrētā saraksta vēlēšanu aģitācija. Kad runa ir par pašvaldību izdevumiem, tad tādas vienotības nav. Tad aiz izdevīguma, ka šo izdevumu iemet pastkastē un tajā šo to noderīgu var izlasīt, pieveram acis. Jā, pašvaldībai ir jāinformē iedzīvotāji, bet nu jau šķirba likumdošanā un vara tiek izmantota tiktāl, ka, noliekot blakus reģionālās avīzes un pašvaldību informatīvos izdevumus, bieži vien tos nevar atšķirt – abi ārēji izskatās pēc avīzēm. Tas kā veikala plauktā krējums un krējuma izstrādājums. Esmu pat redzējusi (Rēzeknē), ka pašvaldību izdevums ir trīs reizes biezāks un krāsaināks par vietējo laikrakstu.
Negribu šoreiz atkal apelēt pie tā, ka neatkarīga prese ir demokrātijas pamatakmens un, ja vara pārņem presi savās rokās, mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžas un agrāk vai vēlāk nokritīsim līdz totalitārisma valstu līmenim. Manas pārdomas, ka valstī ar paviršu attieksmi pret presi ir draudoša situācija un pie varas esošie nesajēdz, ko dara, raisījās skatoties raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”. Pirms tam es saredzēju, ka vienīgais ļaunums, kas izplešas pa Latviju kā vēzis, ir pašvaldību rokās esošās varas rupori – viņu izdevumi, bet Bojāra komandas pētījums, kas notiek valsts lielākajās pilsētās, kur pašvaldība par lielām summām slēdz līgumus ar medijiem par informācijas izplatību, apliecina aizdomas, ka šādi turpinot patiešām demokrātijai ir beigas. Nav runas par apmaksātu reklāmu, daļā no medijiem (Rīga un Ventspils te mums nepārspējams līderis) nebija nekādu norāžu, ka tas ir apmaksāts saturs. Ja arī šī maniere izplatīsies tālāk, tad būs kā padomju gados, ka ir viena patiesība un tā ir varas patiesība. Tad jau mazāks ļaunums, jāatzīst, ir pašvaldību izdevumi, jo tur viss skaidrs – raksta, kas izdevīgs pie varas esošajiem, nekā neatkarīgas preses imitācija, kas kritizēt var visu, tikai ne varu, jo vara maksā naudu slēptā veidā. Es kā ideāliste joprojām ceru, ka 100 gudrās galvas un valdība savas merkantilās intereses nobīdīs malā un sakārtos jautājumus, lai pašvaldība nespēlējas medijos un lai reģionālie laikraksti izdzīvošanas vai labākas dzīves alkās nevarētu un viņiem nevajadzētu slēgt apšaubāmus līgumus un noslēpj no lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem faktu, ka par šo publikāciju maksā pašvaldība. Un tagad man gribas pierakstīt, ka man patiešām neskauž, bet es kaunos, ka dažus medijus, kā teica Bojārs, burtiski apber ar naudu, bet mums tā jānopelna pašiem.
