Daudzi valcēnieši pazīst Jāni Tuvikeni. Vieni viņu zina kā kādreizējo policistu, citi – kā dārzeņu, dēstu un puķu tirgotāju.
Pastāvīgie tirgus apmeklētāji būs ievērojuši, ka viņš tikpat brīvi kā latviešu valodā ar tirgus apmeklētājiem no kaimiņvalsts sarunājas arī igauniski. J. Tuvikene atzīst, ka viņam ir divas dzimtenes – viņš piedzimis Valgā, bet skolā gājis Valkā.
Var objektīvāk novērtēt
latviešus un igauņus
Māte Jānim bija latviete, bet tēvs – igaunis. Viņš uzskata, ka no jauktās ģimenes ir ieguvējs, jo divas dzimtenes ļāvušas viņam dzīvē izvairīties no urrā patriotisma, kā viņš pats sauc patriotisku dižmanību. “Tajā cilvēks vairāk izrāda sevi un tēlo, ka ir šausmīgs patriots. Es atrodos it kā pa vidu starp abām tautām, un tas arī ļauj man vieglāk novērtēt gan vienas, gan otras trūkumus un labās īpašības. Igaunijā cilvēki dzīvo labāk, jo tur daudzmaz godīgi notika privatizācijas process un tagad redzam rezultātus. Igaunijā ir lielāks gan sociālais, gan valsts budžets,” apliecina J. Tuvikene.
Darbu policijā nevar iemīlēt
Atceroties darbu policijā, Jānis uzskata, ka tur strādāt sācis gandrīz nejauši. Viņš agri kļuva patstāvīgs. “Es piedzimu, kad tēvam bija sešdesmit gadu. Kad man palika 17 gadi, nomira tētis, bet mamma nomira, kad biju armijā. Pēc dienesta paliku Rīgā, jo Valkā negribēju atgriezties,” atceras J. Tuvikene. Rīgā viņš nodzīvoja kādus trīs gadus. Līdz armijai nekādu profesiju Jānis nebija ieguvis, tādēļ brālis, kurš nu jau arī ir miris, ieteica darbu meklēt policijā. Savu izvēli viņš nav nožēlojis, tajā pašā laikā J. Tuvikene uzskata, ka šādu darbu nevar iemīlēt. “Ja kāds teiktu, ka mīl darbu policijā, es viņu uzskatītu par slimu, jo ik dienu jāsastopas ar meliem un negācijām. Šis darbs vienkārši jāveic ar domu – ja ne es, tad kurš gan cits, jo tas ir vajadzīgs sabiedrībai. Noziedzība pieaug ar katru dienu,” skaidro J. Tuvikene. No policijas viņš aizgāja, kad aizvien stiprākas kļuva sāpes mugurā. Toreiz arī alga nebija tik liela, lai par katru cenu paliktu darbā. Bija sasniegts izdienas pensijas vecums, un Jānis nolēma doties pensijā un piepelnīties ar dēstu audzēšanu.
Dārzniecība palīdz
izdzīvot un pelnīt
Strādājot policijā, Jānis bija iepazinis daudz cilvēku, jo pēdējos 10 gadus Valkā bija iecirkņa inspektors. Savukārt sievai Maritai arī bija darbs, kur ik dienu ir saskarsme ar cilvēkiem. Tagad Jānis atzīst, ka pazīšanās labi noder. Pie viņa cilvēki pieiet parunāties un arī nopērk piedāvāto produkciju.
Vaicāts, kādēļ izvēlējies tieši šādu uzņēmējdarbību, Jānis pasmejas un atzīst, ka pats noteikti savu darbošanos neuzskata par uzņēmējdarbību. Ja kāds viņu nosauc par uzņēmēju, tas Jāni gan uzjautrina, gan kaitina, jo darbības apjomi nav tik lieli, lai viņu tā dēvētu. Jā, viņam ir arī zemnieku saimniecība “Kalnķilti” Valkas pagastā, taču to drīzāk varētu uzskatīt par kārtīgu piemājas saimniecību. J. Tuvikene stāsta, ka tagad viņa galvenā prece ir stādi un puķes. Tos viņš audzē pilsētā savā dārzā. Savukārt saimniecībā viņš izmanto kādu trešdaļu zemes. Tagad ir sācis iekopt ābeļdārzu. Tas nebūs liels, tikai viens hektārs. Pašlaik iekopts vien pushektārs. Ābeles augļus sāks dot pēc kādiem trijiem gadiem.
“Latvieši labprāt pērk mūsu zemē audzēto. Turklāt mēs darām vien tik daudz, lai paši saviem spēkiem tiktu galā un nevajadzētu algot kādu strādnieku. Tas tikai sadārdzinātu produkciju,” saka J. Tuvikene.
Darba mīlestība
jāieaudzina bērnos
Ar dēstu audzēšanu viņš nodarbojas jau 29 gadus, un šajā laikā pats ir atklājis, kā tos kopt. Viņam pat grūti nosaukt to par vaļasprieku. Stādu audzēšana, iespējams, ir daļa no viņa dzīvesveida. Cik gadu ar to nodarbojas, Jānis atceras, zinot ar Maritu kopā nodzīvoto laiku. “Tas ir par gadu mazāks – 28. Pašas laulības mums sākās drīzāk uz “nē” kā uz “jā”,” atklāj Jānis. Neilgi pirms gredzenu mīšanas Marita teikusi Jānim, lai viņu neprec, jo viņai ir slikta veselība – būšot tikai mokas visu mūžu. Savukārt Jānis teicis, lai neprec viņu, jo vajadzēs daudz strādāt. Tomēr abpusēja baidīšana nav iedarbojusies ne uz Jāni, ne Maritu, un tagad viņiem ir divas pieaugušas meitas – Aija un Dace. Jānis ar lepnumu atzīst, ka izdevies meitas uzaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem. Viņš atklāj, ka bērnu audzināšana starp abiem bijusi sadalīta. “Pirmsskolas vecumā par viņām vairāk rūpējās mamma, bet pusaudžu gados bērni bija visu laiku kopā ar mani. Ar viņām esam nepārtraukti strādājuši. Uzskatu, ka šī kopā strādāšana ir abās meitās radījusi atbildības apziņu. Aija pērn Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ieguva maģistra grādu un strādā advokātu birojā, nesen saņēmu ziņu, ka nolikusi advokāta palīga eksāmenu. Savukārt Dace Universitātē ieguvusi sociālā bakalaura grādu un beigusi arī divus kursus Sporta akadēmijā,” par bērniem stāsta Jānis.
Vecāki gan ir bēdīgi, ka abas meitas vēlas palikt Rīgā un pašu uzceltajā mājā Jānis ar Maritu varēs dzīvot vieni paši. Jā, vēl gan ir suns un kaķis. “Šo māju cēlu, lai būtu, kur pašiem dzīvot. Tagad te ir piecas istabas. Mums ar sievu tā kā mazliet par daudz. Tā saucamajos treknajos gados mums nebija neviena aizņēmuma. Tagad, kad reklāmās visu laiku skandē – aizņemieties atbildīgi, varu teikt, ka visu laiku tā esmu rīkojies. Aizņēmumus bankā esmu ņēmis tikai pēdējos gados, kad saimniekošana bija nostiprinājusies. Ir bijušas arī dažādas nejaušības, kas palīdzējušas. Māju Rīgas ielā nopirku laikā, kad dzīvojamām ēkām Valkā strauji kritās cena. Tā ir tāda Valkas līmeņa īres māja. Turklāt mēs ar sievu jau daudzus gadus neesam bijuši ilgākā atpūtā. Arī tas palīdzēja iekrāt naudu,” apliecina J. Tuvikene.
Viņš no savas pieredzes var teikt, ka galvenās ir divas lietas – veselība un darbs, lai cilvēks neiegrimtu nabadzībā un nesāktu žēloties. Taču ir arī tāds sīkums, kā vēlēšanās strādāt. “Visas cilvēku neveiksmes lielā mērā ir saistītas ar viņu negribēšanu darboties. Saka, ka Valkā nav darba, taču, ja gribu dabūt kādu strādnieku kaut vai uz dienu palīgā, solot kā minimumu maksāt 20 eiro, tas nav iespējams, neviens nepiesakās,” apliecina J. Tuvikene.
Atskaites punkts – Jāņi
Par aizbraucējiem uz ārzemēm Jānis domā, ka cilvēkam dzīvē var būt dažādas situācijas, tādēļ visus nevar vērtēt vienādi, tomēr principā viņš neatzīst, ka tik daudzi aizbrauc. “Neviens nav nācis no inkubatora. Daudziem ir kāds dzīvoklis, māja vai mantojumā atstāta zeme. Aizbraucēji parasti saka, – kad Latvijā kļūs labāka dzīve, viņi atgriezīsies. Tad jautājums, kas to labumu te vairos, ja visi būs projām,” neizpratnē ir J. Tuvikene.
Vaicāts, vai ir kāds atskaites punkts, kad visi ir kopā, atpūšas un vērtē padarīto, J. Tuvikene atbild: “Tie ir Jāņi. Tas ir laiks, kad darba maratons ir tuvu nobeigumam – no sējas, audzēšanas un tirdzniecības. Tad ir tāda kā viegluma sajūta. Atbrauc meitas, visi esam kopā, nekur nedodamies, pasēžam un pārrunājam, kā ir klājies.”
