Divas reizes gadā – 1. septembrī un izlaidumu laikā – atceros savus skolas gadus.
Divas reizes gadā – 1. septembrī un izlaidumu laikā – atceros savus skolas gadus. Atmiņas ieguvušas pavisam citas aprises, jo prātā palikuši nozīmīgi un būtiski notikumi. Nenoliedzami, ka tas ir arī pamatskolas un vidusskolas izlaidums. Priecājos, ka aizvien biežāk jaunieši savos izlaidumos rīkojas gluži tāpat kā mēs savā laikā to darījām – ar ziediem pateicas pedagogiem un vecākiem un dejo valsi. Toreiz, piecpadsmitgadīgam meitēnam dejojot, sirds drebēja, jo visu skati bija vērsti tikai uz mums – Trikātas Gaismas kalna absolventiem. Toreiz bijām visi vienādi – saposušies un satraukušies ar ziedu klēpi rokās. Par izlaidumu atgādina arī melnbaltās fotogrāfijas. Tās apskatot, kļūs silti ap sirdi, jo bildē gandrīz visi izskatāmies nobijušies no nezināmā ceļa, kas būs ejams. Citam tas bijis veiksmīgs, citam – ar ciņiem un kukuržņiem pārbagāts. Kā katram veicies, uzzinām no retām tikšanās reizēm vai skolas salidojumos. Gadi iet, bet tradīcijas paliek. Arī tagad skolas izlaidums cilvēka dzīvē nav zaudējis savu jēgu un nozīmīgumu. Atzīšos, neizprotu tos jauniešus, kuri atsakās piedalīties izlaidumā vai arī, vēl ļaunāk, visa klase ignorē skolas centienus ar godu atvadīties no saviem skolēniem. Aizbildinājumam nelīdz apgalvojums par sliktajām attiecībām ar pedagogiem vai klases biedriem. Tam jāstāv pāri, un jaunais dzīves posms jāsāk ar piedošanu un atvērtu sirdi, jo tikai tāds cilvēks var kalnus gāzt un pierādīt, ka dzīvē viss ir iespējams.
