Valcēnietis Andris Zunte nesen atgriezās no Austrālijas, kur šīs valsts dienvidaustrumos notika viens no pasaules Worldloppet slēpošanas maratona posmiem. Tās bija pirmās jaunās sezonas sacensības distanču slēpošanā. Iespaidu bezgala daudz. Andris teic, ka tie joprojām nav nosēdušies un sakārtojušies. Brauciens īss, taču ļoti koncentrēts un piesātināts. Ir uzkrājies ļoti patīkamu emociju kopums.Zem ledus lietusNo Latvijas uz Austrāliju devās divi drosminieki. Otrs bija Jānis Ulis, bijušais biatlonists. “Ar menedžmentu viss kārtībā, bet laikapstākļi tur bija skarbi. Dienu pirms sacensībām redzējām īstu sniegavētru un bija bail, ka šīs sacensības atcels. Izskatījās gluži kā Kanādā redzētais – mīnus trijos grādos no gaisa krīt ledus lietus jeb krusa. Plānākā sniega sega bija 1,6 metrus bieza,” sacensību vidi raksturo A. Zunte. Arī sacensību dienā saglabājās ļoti spēcīgs vējš un sniegs. Kalnu virsotnēs nevarēja redzēt tālāk par pāris metriem. Daļu plānotās distances slēpotāju drošības dēļ slēdza. 42 kilometru vietā vajadzēja slēpot nedaudz vairāk par 30. Andris domā, ka normālos laikapstākļos 42 kilometrus būtu veikt vieglāk nekā saīsināto distanci vētrā.Ar rezultātu apmierinātsPilnajā distancē bija pieteikušies gandrīz 500 dalībnieki, bet finišu sasniedza par simtu mazāk. Daļa izstājās, bet citi pat nedevās uz starta vietu. Pavisam, ieskaitot pusmaratonu, šajās sacensībās piedalījās 27 valstu 1100 slēpotāju. A. Zunte finišēja 119. vietā, un viņš ar to ir visnotaļ apmierināts. Slēpes slīdēja nevainojami, arī fiziski jutās labi. Protams, augstkalne atstāja savu ietekmi, taču apstākļi visiem vienādi. Jānis finišēja tūlīt aiz Andra, un viņam 120. vieta. Jānim bija izdevīgāka starta grupa, taču Andris viņu panāca un pat apsteidza, taču pietrūka spēka un Jānis izrāvās priekšā. Īsi pirms finiša Andrim atkal izdevās apsteigt savu cīņu biedru.Šajās sacensībās visas trīs pirmās vietas sadalīja krievi. Viņiem tur bija treniņnometne pirms jaunās sezonas uzsākšanas. Uzvarēja Aleksandrs Ļegkovs, tikai par trijiem centimetriem pārspējot Iļju Černousovu. Nedaudz vēlāk finišēja Ivans Aļipovs.Lidmašīnā – liels pārbaudījumsA. Zuntes klusais mērķis jau sen ir noslēpot visus Worldloppet sērijas maratonus. Viņš jau ir slēpojis pa reizei Kanādā, ASV, Francijā, Somijā, Šveicē, Norvēģijā, Polijā, Čehijā, vairākkārt to darījis Itālijā, Austrijā, Vācijā un Igaunijā. Pēc Austrālijas viņam vēl it kā bija atlikušas sacensības Japānā un Zviedrijā, taču šogad nesaprotamā kārtā tiesības rīkot šīs sērijas sacensības ieguva arī Krievija. Tātad vēl trīs maratoni. Vislielākās iebildes Andrim izraisa Krievija, jo tur ir pārlieku skarbi sadzīves apstākļi. Viesnīcu ir ļoti maz, dzīvošana apšaubāmās arodskolās. Andris smej, ka braukšanu uz Krieviju atliks līdz laikam, kad tur būs viesnīcas.Jautāts par iespējām doties uz Japānu, viņš atbild, ka tā ir divas reizes tuvāka par Austrāliju, kur lidojums aizņem gandrīz diennakti, neskaitot pārsēšanās laiku. Turp Andris devās caur Helsinkiem un Honkongu, bet atceļā – Melburna, Singapūra un Helsinki. Viņš atzīst, ka tik ilgi nosēdēt lidmašīnas sēdeklī ir liels pārbaudījums. Kājas nogurst vairāk nekā maratona trasē. Japānā var nokļūt deviņu stundu laikā.A. Zunte uzsver, ka šādiem pasākumiem jāgatavojas laikus. Vispirms jau izmaksu dēļ. Biļetes jāiegādājas atlaižu laikā. Andris tās iegādājās martā. Pērkot neilgi pirms brauciena par ierasto cenu, jāmaksā divas vai pat trīs reizes dārgāk.Ceļošanai ar slēpēm ir nepieciešamas īpašas zināšanas un pieredze. “Viss notiek ar Dievpalīgu un ir tā Kunga ziņā. Slēpes un nūjas jānodod bagāžā. Ja tās noklīst, vienmēr ir iespējas iznomāt vai piemeklēt citas. Jānis mani iemācīja, ka tērps un zābaki jāņem rokas bagāžā. Šoreiz viss bija ideāli,” stāsta Andris.Viesos jāpiesakās laikusNo iespaidiem par Dienvidaustrāliju A. Zunte vispirms min mums šajā laikā neierastās ainavas. Kad Latvijā tuvojas rudens, tur ir agrs pavasaris. Melburnā ziedēja ķirši. Augļukokos vīdēja apelsīni un mandarīni.“Melburnā uzkavējāmies divas dienas. Pilsētas nozīmīgāko daļu izstaigājām kājām. Tur sazinājāmies ar vietējiem latviešiem un saņēmām pārmetumus, ka neesam pieteikušies savlaicīgi. Viņi labprāt uzņem viesus, taču morāle tāda, ka jāpiesakās laikus, jo katrai ģimenei ir savi plāni un dažādi neatliekami pasākumi. Taču mūsu neatkarībai arī bija savas pozitīvās puses – viss laiks piederēja mums,” smaida Andris. Melburnā dzīvo pieci miljoni cilvēku un tur ir ļoti plašs viesnīcu piedāvājums, jo īpaši ziemā ir ļoti lēti. Abi vīri iepazina pilsētas parkus, arī stadionu, kur savulaik notika Olimpiskās spēles.Austrālijā nejūt mantu kultuAndris atzīst, ka Austrālijā nav redzējis ķengurus brīvā dabā, ja neskaita divus uz ceļa nobrauktos. Taču šo dzīvnieku vītināto gaļu gan nobaudījis. Melburnā ir neparasti plašs jūras velšu piedāvājums. Viss svaigs, taču diezgan dārgi. Eiropā viennozīmīgi viss ir lētāks.A. Zunte nakšņoja viesnīcā netālu no Tasmānijas jūras. No rīta pirmais gājiens bija izbaudīt kafiju uz jūras mola. Viņš novērojis, ka turienes ļaudis īpaši neiespringst par materialām lietām. “Mēs uztraucamies, ka Rīgā ir veci tramvaji. Melburnā joprojām ripo pēckara laikā ražotie. Iedzīvotāji nav tendēti iegādāties spožas lietas, tur nejūt mantu kultu. Mašīnas nepretenciozas, acīm redzams, ka tās lieto praktiskām vajadzībām, nevis lai izrādītos. Mājas no ārpuses skatot ir triviāli vienkāršas, pat pārlieku vienkāršas un askētiskas. Iespējams, mums mantu kults veidojies tāpēc, ka ilgu laiku tās nebija pieejamas,” prāto Andris. Domās viņš jau gatavojas nākamajam ceļojumam, protams, līdzi ņemot slēpes.
