Mazpilsētā un tās apkārtnē viņu pazīst labāk par vietējās pašvaldības vadītājiem.
Mazpilsētā un tās apkārtnē viņu pazīst labāk par vietējās pašvaldības vadītājiem. Cilvēkiem viņš nozīmē vairāk nekā Valsts prezidente vai Labklājības ministrija ar visiem tās solījumiem un lēmumiem palielināt pabalstus un pensijas.
Viņš ir taksometra vadītājs Vilis, kurš lepojas, ka viņu sauc par taksistu.
Ja Vilis kādreiz nobrūk no līnijas un viņa autiņš nav redzams taksometru stāvvietā, vietējai maznodrošināto sabiedrībai, īpaši lauku sievām un onkuļiem, tā ir vesela traģēdija, ko viņi uztver sāpīgāk par zemestrīcēm Turcijā vai Pakistānā. Vilis saprot, ka Jānis, Uldis vai Lidijas tante līdz tuvējam miestiņam nevar atļauties aizbraukt par piecīti, tādēļ par vienu sudrabotu “govi” sēdina viņus takša aizmugurējos sēdekļos un ved. Dažreiz apmierinās arī ar “zivi”, uzklausot nepārliecinošus solījumus nākotnē norēķināties. Pēc tādu pasažieru pārvadājumiem viņš iebrauc degvielas uzpildes stacijā, iedod bezgala izbrīnītajam benzīna pārdevējam 50 santīmu un uzsauc: “Nu, uzlej, uzlej, lai varu aizkļūt līdz točkas degvielai”.
Tāds laiks. Vilis tam cenšas pielāgoties, jo bez taksometra neprot dzīvot. Savukārt automašīna tikai tad ir taksis, ja ir pasažieri.
“Taksī dzimu, taksī augu, taksī mūžu nodzīvoju,” Vilis par sevi mēdz dziedāt.
Dzīve bagāta ar notikumiem
Tā, protams, gluži nav, ka Vilis no bērna kājas sēdējis pie taksometra stūres. Ir bijusi arī skaistā bērnība, trakā jaunība un dullie puiša gadi. Šad tad viņš draugu vidū atceras, kā turējis kanti alus vai šņabja dzeršanas sacensībās, kā arī gūtās godalgas autokrosos. Vienos mačos līdz līdera kausam viņš aizbraucis ar motora pārsegu priekšā logam. “Atleca uz bedres tas štrunta vāks vaļā un uzlidoja priekšā stiklam. Apstāties vairs nebija laika — līdz finišam bija atlikuši kādi 200 metri, bet aiz muguras — citi autobraucēji. Vai es, atrodoties soli no uzvaras, ļaušu sevi apdzīt? Nekad! Drāzu uz dullo tālāk un uzvarēju,” Vilis stāsta. Draugi, kuri šo stāstu dzird ik reizi, kad kopā ar Vili pasēž pie sīvāka malka, pacietīgi klausās, jo zina, ka sekos vēl interesantāki piedzīvojumi, kuru klāsts nemazinājās arī tad, kad viņš nokārtoja vajadzīgos dokumentus par individuālā darba veikšanu un savu veco “Audi 80” padarīja par taksometru. Vēlāk bija arī citas mašīnas, bet visas lietotas un savu mūžu gandrīz jau nodzīvojušas. Jaunu automašīnu pensionārs ar nelieliem ienākumiem no palīgsaimniecības nevarēja atļauties. Tomēr nav sliktuma bez sava labuma. Vecais Viļa autiņš ieinteresēja kādu somu, kurš pēc rakstura bija tikpat dulls kā Vilis un N mazpilsētā bija nopircis dzīvokli. Ārzemnieks vēlējās tuvāk iepazīt Baltiju, un minētā pilsēta, kuru viņš biežo braucienu laikā izmantoja par bāzes vietu, viņam bija iepatikusies. No šejienes soms sāka savas ekskursijas pa Latviju un Igauniju, par vedēju izvēloties Vili. “Man riebjas viss modernais, gribu braukt ar retro mašīnu. Šī ir īstā,” soms parasti teica, sēžoties Viļa taksometrā. Pārējie, daudz glaunāku takšu īpašnieki, ar skaudīgu aci varēja vien noskatīties, kā Vilis aizbrauc, jo to zināja visi, ka dīvainais ārzemnieks neskopojas. “Reiz palikām Rīgā pa nakti. Soms mani ieved krogū un saka — dzer līdzi, es viens negribu. Par visu maksāja viņš, arī par viesnīcu. Lepni!” secina Vilis.
Ir gadījušies arī gluži citādi pasažieri. Vilis atceras, ka reiz vedis no cietuma tikko iznākušus zekus. “Šie man liek braukt turp un šurp, pēdīgi par galamērķi nosauc pilsētu Latvijas otrā malā. Jūtu, ka maksātāji nebūs. Saku, ka man kaut kas pienākas, bet viņi man pie kakla pieliek dunci un uzbļauj, lai braucu, kur liek, citādi man beigas. Tiklīdz izbraucu no pilsētas, uzņemu lielu ātrumu un drāžu kā rallijā, uz pilnu klapi. Zeki atkal kliedz, ka, tā braucot, var nosisties. Atbildu, ka lēnāk braukšu tikai tad, kad man samaksās par vizināšanu. Palika gluži mierīgi un samaksāja, cik prasīju. Tādas tās lietiņas,” nobeidz Vilis.
Nedienas pārvērš jokā
Viņš uzskata, ka dzīvē visas grūtības jāuztver kā joks, ar smiekliem, tad var saglabāt veselību un visu pārvarēt. Parasti, ja Vilim gadās kāda ķeza, viņš vispirms kārtīgi nolamājas, bet tad nosmejas, ka bez sūdiem dzīvi nevar nodzīvot. “Ja nebūtu mēslu, mēs nezinātu, cik rozes ir skaistas. Ir jāiekrīt bedrē, lai ieraudzītu debesis,” tie ir Viļa raksturīgākie izteicieni. Reiz pats biju aculiecinieks negaidītiem sarežģījumiem, kuri kā zibens ķēra gan mani, jo biju pasažieris, gan, protams, pašu Vili. Ceļā automašīnai pārtrauca darboties ģenerators. Bija tumšs ziemas vakars, gaisa temperatūra toreiz bija apmēram 20 grādu zem nulles. “Nu ir gan nelaime. Gaismu nav, motors neiet, esam palikuši uz ceļa. Lai vāģi salabotu, vajag naudu, kuras man nav. Bez takša es nevaru, bet tagad diezgan ilgi būšu nobrucis,” atzinās Vilis. Pēc brīža viņš skaļi nosmējās un teica: “Kātojam katrs uz savām mājām. Lai vāģis stāv un visiem liek brīnīties, kur Vilis šajā pusē tik labu brūti dabūjis, ka pat autiņu uz ceļa aizmirsis. Ja kāds man to jautās, es viņam tā izstāstīšu, ka dienu vēlāk viņš pats te manu iedomāto sievieti meklēs,” smiedamies teica Vilis.
Meita uzdāvina automašīnu
Izrādījās, ka toreiz Vilim vecā automašīna bija pieteikusi savu nāves stundu, jo vēlāk atklājās ne tikai uz ceļa konstatētie bojājumi. Vīrs kādu laiku staigāja bēdīgs, līdz atkal parādījās taksometru stāvvietā gluži pieklājīgā “Mazdā”. Pats jaunākais modelis tas nebija, bet vietējos apstākļos viņa jauno īpašumu — 90. gados ražoto auto — varēja uzskatīt par pietiekami spēcīgu pieteikumu konkurentiem. No ģimenes Vilim bija palikusi tikai meita, kura pēc studijām strādāja respektablā ārzemju firmā. Kad Vilim vaicāja, kā viņš ticis pie japāņu vāģa, taksists atbildēja: “Sieva man ir mirusi, un palikusi tikai meita. Es viņu ļoti mīlu. Visu naudu, cik vien nopelnīju, atdevu viņas skološanai. Tagad viņa man atdarīja. Atbrauca un uzdāvināja “Mazdu”, jo zina, ka es bez takša nevaru dzīvot. Nauda man nav nekas. Galvenais, es gribu braukt, justies šajā darbā vajadzīgs un palīdzēt citiem, jo cilvēkiem šajos laikos klājas grūti,” atzīst Vilis. Viņš priecājas, ka meitu audzinājis pēc sava dzīvesstila — uzspļaut visām nebūšanām un ar paceltu galvu smaidot doties tālāk. Viļa pārliecība ir tāda, ka dzīves nežēlība jāuzvar ar pašpuikas drosmi, nezaudējot sirdi. “Meitā es redzu savas audzināšanas rezultātu,” atklātības brīdī secina Vilis.
Dzīvi pazīst labāk par deputātiem
Taksists Vilis uzskata, ka viņš dzīvi pazīst labāk nekā Saeimas deputāti. Parlamentārieši, pēc viņa vārdiem, visu salaiduši dēlī, tādēļ viņš kā taksists ar īpašu attieksmi pret pasažieriem kļūstot arvien vajadzīgāks. “Ja gribi zināt, valsts centrs, no kura var saprast visas sabiedriskās norises, nav parlaments, bet taksometru stāvvieta. Tā atrodas autoostā. Es te labāk par prezidenti redzu visu, kas notiek valstī. Kādreiz mans darbs bija daudz solīdāks. Vienīgie pasažieri bija tie, kuri bija nokavējuši vilciena vai autobusa atiešanu. Vēl uz dzelzceļa staciju vajadzēja aizvest radinieku sagaidītājus uz ģimenes svinībām vai arī studentus uz tuvāko krogu. Tagad man nereti jāpārtop par autoveikalu. Ja cilvēkiem apkārtējos pagastos kaut kas pietrūcis, viņi zvana man un lūdz atvest. Saprotu — autobusi tā vairs nekursē kā agrāk. Savukārt autoostā ir parādījusies jauna šķira — bomži un zagļi. Ko tik te nepiedāvā. No lūžņiem izvilktus vecu velosipēdu rāmjus, riteņus, no atkritumu izgāztuvēm atnestus plauktus. Nereti jāved visādas padibenes uz tumšām vietiņām. Dažreiz viņi vispār aizmirst, ka brauc ar taksi, kura vadītājam kaut kas jāsamaksā. Ik dienu vismaz 10 cilvēki man prasa 20 santīmu. Traka dzīve. It kā es būtu kāda banka,” saka Vilis. Viņš pazīst daudzus autoostas pastāvīgos apmeklētājus. Vairākus tuvinieku pavadībā Vilis ir vedis uz Straupi ārstēties no alkoholisma, bet nu daži no viņiem grīļojoties mēdz pienākt pie Viļa automašīnas un saka, ka nekas neesot līdzējis. Vilis tad patriec viņus tālāk, jo, lūk, nav jāberzējas gar jaunu mašīnu. “Ir gan arī pasažieri, kuri ilgi paliek atmiņā. Reiz vadāju jauniešu grupu, kura, šķiet, Rīgā bija nopelnījusi lielāku naudas summu. Viņi vēlējās apceļot skaistākās vietas, pa ceļam malkoja kokteiļus un ar samaksu neskopojās. Vienā vakarā nolēma atgriezties Rīgā. No rīta gan viņus pa mobilo tālruni sazvanīju pilsētas nomalē. Vēl neesot iekāpuši vilcienā. Nu, tas ir tāpat kā manā jaunībā — traki, bet viss notiek godīgi,” smej Vilis. Visus jauniepazītos draugus Vilis sauc par Ričardiem. “Ričards Trešais kādreiz bija Anglijas karalis. Drosmīgs. Pats Krusta karos gāja pirmajās rindās. Viņš arī apbalvoja Robinu Hudu par viņa godīgumu. Tā vismaz rāda kāda filma. Man viņš iepatikās,” saka Vilis.
Cilvēki bez Viļa nevar iztikt
Laukos pensionāri nezina, ko iesāktu bez Viļa. Dažas lauku sievas Viļa mašīnu sauc par sociālo taksi, jo viņš nekad nevienu neatstās neaizvestu uz mājām. Viņš pazīst daudzus lauciniekus. Ja Vilis redz kādas zināmas ģimenes bērnu ejam mājās vairākus kilometrus uz pilsētai tuvāko pagastu, viņš vienmēr aptur taksi un aizved gājēju līdz sētai. Redzot, ka braucienam par pieciem latiem kāda māte, lai aizvestu dēlu uz dzelzceļa staciju, no kurienes viņam jādodas uz mācību iestādi, noskaitījusi jau trīs latus, Vilis sauc: “Nu jau pietiks!” Viņš zina, ka tādas reizes būs vēl un sieviete izsauks tieši viņu. Tāds laiks. Vilis tam cenšas pielāgoties. Peļņu viņš gūst mazu, var teikt — ienākumi un izdevumi ir uz nullēm. Taču viņš var braukt ar taksometru, un Vilim tas ir galvenais. Bez takša viņš jau būtu nomiris no depresijas.
Vilis brauc pa pilsētas nomali un automātiski paskatās sāņus uz pamestā angāra pusi. Kā tad! Arī tagad pie angāra atvērtajām durvīm sēž mazs puisēns un skatās iekšā. Vilis zēnu tur redz jau kādu trešo reizi, jo pa šo ceļu brauc bieži. Angārs pieder kādai firmai, kas tagad ir bankrotējusi. Noliktava stāv tukša, pa atvērtajām durtiņām abos galos skraida caurvējš. Vilis nobremzē. “Ko tu tur dari?” viņš uzsauc puikam. “Gribu iziet caur to tumšo tuneli, bet mazliet baidos. Nezinu, kas tur iekšā,” zēns atbild. “Ja gribi redzēt, tad ej. Ej, ej, nebaidies! Visi noslēpumi, zēn, pašam jāatklāj. Ja iziesi, tad pavizināšu,” smej Vilis, jo šodien viņam labs garastāvoklis.
Zēns sadūšojas un iet. Vilis sagaida mazo un vaicā, ko viņš iekšā redzējis. “Nekā īpaša tur nebija,” nosaka puika un sēžas mašīnā. “Tā ir vienmēr, Ričard. Visas šķietamās briesmas beigās izrādās štrunts,” nosaka taksists.
“Kas ir Ričards?” grib zināt zēns.
“Lauvassirds, muļķīt!” tēvišķīgi pamāca Vilis.
