“Visi stiprie cilvēki mīl dzīvi” – šie vārdi lasāmi uz krūzītes, ko smiltenietis, ilggadējs meža meliorācijas speciālists Pēteris Lapiņš reiz saņēma dāvanā. Vārdi vistiešākajā mērā raksturo sirmo vīru, kurš, spītējot liktenim, saglabā optimismu.
No Pētera daudz var mācīties jaunā paaudze – gan darba mīlestību, gan pozitīvu skatījumu uz dzīvi, pieņemot to, ka ne visi ir tik godprātīgi un pateicīgi. “Viņš nekad nevienu sliktu vārdu nepateiks, par visiem vienmēr rūpējas. Atdos otram pēdējo, kaut pašam nekas nepaliks,” tā ilggadējo meliorācijas speciālistu raksturo viņa sieva Ausma. Tieši tāpēc ir vērts iepazīt šo sirmo vīru, kurš šovasar nosvinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu. “Ziemeļlatvija” viesojās pie pāra abu vasaras namiņā Saltupos.
Neatsakās no savas sirdslietasPēteris savus pirmos dzīves gadus pavadījis Grundzāles pagasta Aumeisteru pusē, taču pēc kara pārcēlies uz Valku. Viņa tēvs un vecaistēvs bija mežsargi, tāpēc daba vienmēr bijusi tuva. “Gāju līdzi mežā, labi zināju katru taciņu. 1956. gadā pabeidzu mežsaimniecības fakultāti. No Rīgas mani nosūtīja uz Strenču MRS, kur piedāvāja mehāniķa darbu. Par tehnisko pusi akadēmijā nekas netika mācīts, un tieši tajā brīdī nāca piedāvājums studēt meliorācijas projektēšanas institūtā. Saņēmos, piezvanīju direktoram uz Strenčiem un izstāstīju, ka vēlos studēt, lai meklē citu mehāniķi. Viņš mani saprata,” par savu neatlaidīgo rīcību stāsta Pēteris.Viņš joprojām atceras, kā priecājies, ka institūtā bija iespēja apgūt meža meliorācijas nosusināšanas kursu, jo šīs zināšanas lieti noderējušas turpmākā darbā. “Gan tēvs, gan vecaistēvs gribēja mani iztaisīt par mežzini, taču viņiem nesanāca. Tā es visu mūžu paliku meliorācijā. Biju laimīgs, ka manos darba pienākumos ietilpa Valkas rajona grāvīši, kas jaunībā pārstaigāti pēdu pēdām,” stāsta meliorācijas speciālists.
Izstādes cienīgas fotogrāfijasVēl šodien ir iespēja uzburt to ainu, cik strādīgs tolaik bija Pēteris un viņa darba kolēģi, kas, neskaitot stundas, projektēja un raka grāvjus. Pensionāram mājās ir saglabāts ne tikai katrs projekta melnraksts, bet arī daudz jo daudz fotogrāfiju no darba mūža. Viņš rajonā bija vienīgais, kurš melioratoru ikdienu regulāri iemūžināja fotogrāfijās, kuras vēlāk pats attīstīja. Vaicāts, vai kādreiz radusies vēlme izveidot fotoizstādi, Pēteris aizdomājas un saka – par to neesot ienācis prātā. Uzņemot fotogrāfijas, viņš vēlējies, lai pašam paliekot atmiņai tā laika dzīve. Tās tiešām ir tikai labas atmiņas, jo šobrīd dabā notikušas daudzas pārmaiņas. “Žēl noskatīties, kā daudz kas no tā, ko agrāk darījām, ir aizaudzis un nekopts. Trūkst gribēšanas un čaklu roku,” skumji spriež Pēteris.2009. gadā viņa pašaizliedzīgo darbu Latvijas meliorācijas un ūdenssaimniecības nozarē ar Pateicības rakstu novērtēja Latvijas melioratoru biedrība. Tāpat arī daudzi ir pateicīgi Pēterim, kurš, būdams pensijā, ne reizi nav atteicis palīdzību, liekot lietā savas amata prasmes. Lai arī veselība vairs nav tik laba kā spēka gados, Pēteris nezaudē možumu, savu gaišo prātu un labo sirdi. Sirmais vīrs ir apliecinājums tam, ka vajag sekot savai sirds balsij, jo tā zina, kurp ved.
