Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
“Siltums tur nav labi, bet vēl trakāk, ja vecāki un ģimenes ārsts palaiž garām pavisam nopietnas lietas,” atzīmē Jūras spēku galvenais ārsts Ivars Strazds, kura pamatspecialitāte ir pediatrija. Savukārt urologs Māris Jakubovskis secina — cilvēkiem ir pārsteidzoši maz zināšanu par vīrieša dzimumorgānu, kaut gan ikdienā lielai daļai ar to darīšanas ir bieži.
Vecāki nenovērtē risku
Pieradušas, ka pašu vēdera lejasdaļa jātur siltumā, mātes un vecmāmiņas to cenšas nodrošināt arī zēniem. Taču daba ir paredzējusi sēkliniekiem būt ārpus ķermeņa — vēsumā. Tas nozīmē, ka zīdainim ir veselīgi spārdīties kādu laiku ar pliku dupsi pa gultiņu un arī lielāks puiškāns var iztikt bez papildu bumbierenēm. Tāpat nevajadzētu pārcensties ar ūdens temperatūru, ko izmanto vannām vai apmazgājoties.
“Autiņbikšu piedāvātās ērtības ir kārdinošas, taču jāvērtē kritiski. Gadās pat skopāki vecāki, kas tās izmanās apmainīt tikai reizi divās dienās. Traģiski ir pamperu bērni, kuri trīs gadu vecumā nesaprot, kāpēc gan vairs nedrīkst taisīt biksēs, ja reiz visu laiku tā drīkstēja. Nepārtraukti lietotas, autiņbikses gādā par izsutumu, kur tad galvenā ārstēšana — svaiga gaisa piekļūšana un higiēna,” stāsta I. Strazds.
Viņaprāt, no autiņbiksēm bērns jāatradina pēc iespējas ātrāk. Tas būtu īstais ietaupījums skopajiem vecākiem un īstā attieksme kārtīga cilvēka audzināšanā.
Bērns nav mazs pieaugušais
Kā smagāku nevērību pret puikas veselību I. Strazds vērtē gadījumus, kad nepamana — sēklinieki nav noslīdējuši tur, kur tiem jābūt. “Pirmajā pusgadā par to būtu jāpārliecinās — ka oliņas ir katra savā maisiņā. Tomēr šaubos, vai ģimenes ārsts to spēj konstatēt, ja nav specializējies pediatrijā, bet pediatru un bērnu ķirurgu trūkst. Vispārēja profila ķirurgs, kas nereti veic obligātās pārbaudes, tomēr ir kaut kas cits. Bērns nav maza izmēra pieaugušais,” atgādina pediatrs.
Trešā iespējamā problēma ir pārāk cieša priekšādiņa, ko nevar atvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai. Tiesa, līdz trīs gadu vecumam vecākiem nemaz nevajadzētu mēģināt to darīt. Taču vecākais pacients ar šādu problēmu pediatram I. Strazdam bijis 14 gadu vecs, kuram “neviens agrāk neko par to nebija teicis”. Satraukums parasti rodas līdz ar piepampumu, apsārtumu vai sāpēm urinējot, kas var liecināt, ka veidojas iekaisuma process. To var veicināt netīrumi, kas sakrājas zem priekšādiņas.
“Bērns kliedz, mamma raud, tēvs izmūk no mājām,” I. Strazds raksturo situāciju, kad varbūt zīdainis vienkārši ir jāatbrīvo no cieša un karsējoša apģērba, jāapskatās, vai nav piespiestas oliņas, vai tur nejauši nav aptinies kāds mats. Ja gados vecākam bērnam tiešām ir pamats aizdomām, ka problēmas rada priekšādiņa, ārsts pateiks, kā un ar ko skalot, cik liela palīdzība nepieciešama.
Lielie paši tiek galā
Saskaņā ar Ņūtona otro likumu, pēdējā pile vienmēr paliek biksēs, veči joko. Ja apakšveļa netiek regulāri mainīta, tas var radīt infekcijas draudus, sevišķi, ja apģērbs ir cieši piegulošs. Tāpat jāatceras atvilkt priekšādiņu apmazgājoties, ko reizi dienā jau nu vajadzētu.
“Ar šīs vietas problēmām jaunieši, lielie cenšas paši tikt galā. Pie ārsta iet tikai tad, ja citādāk vairs nevar. Savlaicīgāk — ja ārsts pazīstams,” secina I. Strazds. Vairāki pieaugušie pacienti, kuriem būtu nepieciešama urologa konsultācija, turp ir aizsūtāmi tikai tad, ja apsola – ārsts ir vīrietis. Pacientu erekcijas kvalitātes un potences problēmas cēloņi lielākoties ir tīri psiholoģiski, vērtē I. Strazds. “Pārguris, stresains, tāpēc nav brīnums, ka “galva lejā” jeb “pulkstenis rāda pusseši”. Parasti tas ir pārejoši. Cita lieta, ja ģimenē otra puse pārāk daudz grib un iestāsta, ka vīrietis ir nejēga un absolūti nevarīgs. Tad arī pats tam notic, un ar laiku tiešām nekas neiznāk.” No šā apburtā loka palīdz izrauties medikamenti, kas ļauj saprast — tehniski viss ir kārtībā. Ja vaina nav psiholoģiskās problēmās, iespējams, ir nervu darbības vai asinsrites traucējumi.
Urologs Māris Jakubovskis secina, ka mūsdienās vīrieši tomēr cenšas ārstu apmeklēt laikus. Ja ārstēšanu atliek uz vēlāku laiku, tā var kļūt daudz sarežģītāka, ilgāka un dārgāka, nereti pat neiespējama. Savu lomu nospēlē arī reklāmas televīzijā, kas baida ar impotenci un iespējamu operāciju.
Vecums nav iemesls
Urīna kanālā un urīnpūslī vienmēr atrodas baktērijas vai citi mikroorganismi, kas regulāri tiek izskaloti ārā. Tomēr īpašos apstākļos — izdalās maz urīna, svīstot vai maz uzņemot šķidrumu, pazeminātas organisma pretestības spējas, neparasti agresīva baktērija — var attīstīties infekcija. Urīnpūslis ar to tiek galā pats, bet no prostatas to nevar izskalot. Prostatas iekaisums jeb prostatīts ir viegla saslimšana, un liela daļa vīriešu tai pat nepievērš uzmanību. Tam raksturīgas dažāda stipruma trulas sāpes starpenē, vēdera lejasdaļā, tās tiek izstarotas uz muguru. Sāpes ir pārejošas, bet pēc laika atkārtojas. Var arī būt urinācijas traucējumi: biežāka, kairinājuma sajūta, grūtāk izspiest urīnu. Pēc pārciesta prostatīta dažādas stresa situācijas var izprovocēt prostatas sāpes, kas pastiprinās pirms un pēc ejakulācijas. Izmeklējot urīnpūsli vai prostatu, parasti neko neatrod.
Kāpēc ar gadiem prostata palielinās lielākajai daļai vīriešu, bet ne visiem, nav skaidrs, atzīst M. Jakubovskis. Tāpat arī labdabīgi palielināta prostata ne visiem rada problēmas. Pirmās sūdzības parasti ir par vājāku urīna strūklu, ilgāku urinācijas laiku, lai iztukšotu urīnpūsli. Tas notiek tāpēc, ka prostata, kas apņem urīnkanālu, sāk to nospiest un pagarināt. Urīna strūkla izmainās lēnām, vairāku gadu laikā, tādēļ ne vienmēr tam tiek piegriezta vērība. Turklāt daudzi vīrieši uzskata, ka tā tam arī jānotiek.
Sākumā urīnpūšļa muskulatūra uztrenējas un spēj urīnu izspiest caur sašaurināto kanālu, tomēr ar laiku iestājas dekompensācija, pēc urinācijas urīns paliek urīnpūslī, lai gan pacients domā, ka tas iztukšots. Atlieku urīnā ar laiku var sakrāties tik daudz, ka tas sāk traucēt urīna evakuāciju no nierēm, tāpēc cieš nieru funkcija. Tā kā alkohols mazina muskuļu, arī urīnpūšļa, spēku, pēc iedzeršanām bieži rodas urinācijas grūtības, pat pilnīga aizture.
Runājot par prostatas vēzi, urologs secina, ka visi vīrieši varētu ar to saslimt, ja varētu tik ilgi nodzīvot. Saslimstības biežums pieaug, sākot ar 50 gadu vecumu, tad samērā strauji palielinās līdz 90 gadu vecumam. Jaunākiem vīriešiem šī slimība sastopama ļoti reti. Pētījumi pierādījuši, ka apmēram 15 procenti vīriešu vecumā no 50 līdz 60 gadiem slimo ar šo slimību. Pēc 60 gadu vecuma prostatas vēzis ir konstatējams katram trešajam vīrietim, pēc 70 gadiem — jau 40 procentiem. 90 gadu vecajiem gandrīz katram prostatā ir konstatētas vēža šūnas.
Resursi internetā:
www.urologs.lv
www.mensfaq.com
http://master.biz.info
