Diāna Kaupe Mani uz atklātību izteikties rosināja divi ārsti – VSIA “Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca” psihiatri Guntis Jukāms un Oskars Krumholcs. Ar dr. Krumholcu iepazinos pērn. Cīnījos ar bezgalīgu depresiju, un ģimenes ārste uzskatīja, ka pareizāk būtu braukt uz Strenču slimnīcu, nevis ārstēties savā dzīves vietā. Protams, zināju ar kādu pieskaņu sabiedrībā asociējas nosaukums Strenči. Tikai, kad pabiju tur, man izveidojās savs viedoklis un bieži kavējos pārdomās. Kaut Oskars Krumholcs sarunājās ar mani, tikai brīnījos, kā viņš tik viegli prot uzzināt visus aktuālos jautājumus. Tas liecināja par nodaļas vadītāja Gunta Jukāma un Oskara Krumholca garīgo spēku. Ne velti biju dzirdējusi, ka dr. Krumholcs protot pat hipnotizēt. Tikai par šīm brīnumainajām spējām dakteris pats neko nezināja. Viņš neslēpa, ka viņa ārsta praksē galvenais ir panākt abpusēju uzticēšanos, tad labāk veicas ārstēšana un mediķi atrod vislabāko medikamentu lietošanas shēmu – ar iespējami mazāk medikamentiem, izvairoties no zāļu nelabvēlīgām blakusparādībām. Medicīnas iestādēs parasti lielākā daļa cilvēku satuvinās. Pacienti allaž gaida un meklē savu ārstu, un es biju izņēmums. Biju aculieciniece, kā slimnieks, pieķēries pie dr. Jukāma un dr. Krumholca baltā virsvalka, mēģināja pievērst sev uzmanību. Ārpus lielās vizītes, kurā divas reizes nedēļā palātas apciemo abi ārsti un vidējais medicīnas personāls, vislielāko uzmanību veltīja katram. Dr. Jukāms palātā nāk ar lielu labestības devu, Dr. Krumholcs – ar uzmundrinošu smaidu un patiesu vēlmi palīdzēt. Es reiz nepamanīju, ka lielā vizīte jau sākusies, biju ieslīgusi atmiņās. Tas man netraucēja saskatīt Gunta Jukāma un Oskara Krumholca tandēma profesionālo spēku. Mēdz sacīt, ka laime ir, ja tevi saprot. Personīgi mani vispirms pozitīvā nozīmē pārsteidza nodaļas vadītāja Gunta Jukāma optimisms, arī tas, kā abi ārsti sadarbojas – jaunībai palīdz pieredze. Dr. Oskars, kā visbiežāk viņu sauc, ar kolēģi nolēma, ka kopīgi strādās, lai mani atbrīvotu no problēmām – sāpēm un citām sūdzībām. Īsta profesionāļu komanda – tā es uzskatu. Tagad droši varu apgalvot, ka man tas ļoti palīdzēja. Ārsti sazvanīja visas Valmieras aptiekas, lai tikai man sameklētu konkrētam gadījumam nepieciešamas zāles. Tieši mediķu cieņa un uzmanība pret pacientiem, manuprāt, ir nenovērtējama, tāpat kā personāla – medicīnas māsu un sanitāru – augstā pienākuma apziņa. Jutos kā kūrortā, jo 2. nodaļa tikai pavisam nesen pārcēlās uz jaunuzcelto būvi. Un saskāros ar daudzveidīgām rehabilitācijas iespējām tepat slimnīcā. Mani Dr. Oskars Krumholcs dresēja – mudināja iet uz sporta zāli, iet vairāk svaigā gaisā. Neslēpšu, ka biju diezgan kūtra attiecībā uz fiziskām aktivitātēm, tas ārstam nepatika un to viņš arī atklāti parādīja. Tas savukārt nepatika man, tāpēc labojos. Tajā dienā nebija lielās vizītes. Tāpēc, sēžot uz gultas, kārtējo reizi aizdomājos. Biju pārsteigta, ka dakteris Krumholcs ienāca palātā un jautāja: “Vai tev neviens nedara pāri?” Cits teiks, nu gan sīkums. Es tam nepiekrītu, jo ārsta uzmanību un rūpes allaž esmu novērtējusi. Dzīvi nodzīvot vajag prast – saka abi dakteri. Ne vienmēr ir vajadzīgi gari psiholoģiski termini. Psihiatrijas jomā jāparedz arī pacienta turpmākās gaitas. Man šķiet, ka dr. Jukāmam un dr. Krumholcam jābūt gaišreģiem. Slimnīcā vairāk satuvinājos ar Inetu, kura draudzējās ar puisi Jāni no Strenču slimnīcas. Tad Jānis pēkšņi aizbrauca, arī Ineta izrakstījās no slimnīcas. Aiz kreņķiem viņa pārdozēja antidepresantus, uzdzēra vēl alkoholu un tagad ārstējas Sarkandaugavā. Guntis Jukāms man teica: “Lai cik smagi iet, atceries, ka galvenais ir ticība. “Savukārt Oskars Krumholcs, ja sastapa mani nomāktu, allaž painteresējās, kas ir noticis. Viņš man uzmundrinoši vairākkārt teicis: “Neķer kreņķi! Viss būs kārtībā…”
