Sarunās ar vidusskolēniem vien no retā var dzirdēt vārdus: “Es zinu, ko es darīšu, kad pabeigšu 12. klasi.” Taču laiks skrien vēja spārniem. Rīt būs tikai mēnesis kopš Ziemassvētkiem, bet tie jau liekas bijuši tik sen. Tikpat ātri pienāks diena, kad ieelposim spirgto pavasara gaisu un turpat jau saulainā vasara – izlaidumu laiks. Tas ir laiks, kad notikumiem raibā, jautrā un atmiņām bagātā skolas laika dzīve būs noslēgusies.
Vienas durvis būs jāaizver, lai vērtu vaļā jaunas. Tikai kā lai izdara īsto izvēli? Vai sekot savam sapnim vai tendencēm darba tirgū? Mācīties vai strādāt? Skolas solā jautājumu šobrīd ir vairāk kā atbilžu. Tieši tamdēļ “Ziemeļlatvija” uzmeklēja enerģiskus, mērķtiecīgus un iedvesmojošus jaunus cilvēkus, kuri gatavi dalīties pieredzē, jo paši reiz, būdami skolēni, atradās dilemmas priekšā.
Santa Sinka
Patīk uzstādīt sev augstus mērķusInga Ērgle, 24 gadi, jaunā uzņēmējaAtceroties 12. klasi Smiltenes ģimnāzijā, varu viennozīmīgi teikt, ka bija grūti veikt izvēli par labu vienam vai otram studiju virzienam. Godīgi, tad visu triju gadu laikā, kamēr mācījos vidusskolā, domās sevi biju iztēlojusies praktiski visās Latvijas augstskolās un ļoti dažādās programmās – gan tādās, kas saistītas ar kultūru, pasākumu organizēšanu, tulkošanu, uzņēmējdarbību, gan arī tādās, kur dominē rasēšana, matemātika, statistika. Par turpmākajām izglītības iespējām konstruktīvāk sāku interesēties vasarā pirms mācību uzsākšanas 12. klasē. Meklēju informāciju un atsauksmes par studiju programmām internetā, devos uz Atvērto durvju dienām dažādās augstskolās, konsultējos ar studējošajiem par programmu kvalitāti. Un, patiesībā, par savu gala izvēli nebiju pārliecināta līdz brīdim, kad sākās uzņemšana augstskolās.Tad nonācu pie secinājuma, ka man vispiemērotākā programma varētu būt Uzņēmējdarbības loģistika Rīgas Tehniskajā universitātē, jo tajā bija iekļauta gan augstākā matemātika, statistika, grāmatvedība, kā arī vairāku valodu apguve un uzņēmējdarbība. Protams, arī virkne priekšmetu, kas saistīti ar loģistiku, kuri pirms pieciem gadiem vēl nebija tik populāra profesija kā šobrīd. Līdz ar to varētu pat teikt, ka tas bija papildu azarts – apgūt ko pavisam jaunu un tajā laikā mazpazīstamu, taču perspektīvu profesiju, kas strauji attīstījās pasaulē. Protams, arī ļoti būtisks kritērijs bija moderna studiju vide, augstskolas reputācija, iespējas doties ERASMUS studijās un praksē uz citām valstīm, kā arī aktīva Studentu pašpārvalde, jo šāda veida “blakus izglītība” man bija ļoti būtiska arī vidusskolā, iesaistoties skolēnu pašpārvaldē un Smiltenes jauniešu domē. Augsti vērtēju arī to, ka ģimene neizdarīja spiedienu uz manas izvēles veikšanu. Protams, katrs bija mani iztēlojies vienā vai otrā profesijā, taču es pati absolūti brīvi varēju veikt savu izvēli. Bet tā arī esmu audzināta jau no bērnības – veikt argumentētas izvēles un pēc tam atbildēt par to, kas izdarīts.Rit otrais gads, kopš esmu absolvējusi Rīgas Tehnisko universitāti un ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli, jo ieguvu ļoti mūsdienīgu izglītību, pavadīju vienu semestri ERASMUS studijās Francijā un vienu semestri ERASMUS praksē Portugālē, kā arī ieguvu jaunus draugus un paziņas. Man arī bija iespēja iziet praksi ļoti modernā loģistikas uzņēmumā SIA “DPD Latvija”. Pēc prakses pabeigšanas šis arī kļuva par uzņēmumu, kurā uzsāku savas darba gaitas tieši savā profesijā. Līdz ar to visa ķēde no studijām līdz darba vietai “saslēdzās” ļoti veiksmīgi.Uzskatu, ka studijas viennozīmīgi nāk tikai par labu, ja laiku augstskolā prot izmantot racionāli. Manuprāt, viens no būtiskākajiem augstskolas bonusiem ir tas, ka tā iemāca domāt. Tā ir absolūti pretēja vidusskolai, kur tomēr skolotāji rūpējas par visiem un seko līdzi tam, lai mājasdarbi būtu izpildīti, referāti uzrakstīti. Būtiska ir arī vides maiņa – izkāpšana no savas komforta zonas, manā gadījumā Smiltenes, kur lielākoties iedzīvotāji viens otru zina vai pazīst, un došanās uz Rīgu, kur sevi jāpierāda no jauna. Arī tādā gadījumā, ja neizdodas uzreiz atrast to savu īsto sapņu studiju programmu, pieredze augstskolā var būt ļoti vērtīga, jo tā ir vieta, kur satiekas daudz intelektuālu un dažādu jauniešu no visas Latvijas – katrs ar savām prasmēm, interesēm, hobijiem, dzīves pieredzi. Un bieži vien šie cilvēki var būt nozīmīgs atbalsts nākotnē dažādu izvirzīto mērķu sasniegšanai, kā arī, tā ir sabiedrība, kas motivē sasniegt vairāk, attīstīties un pilnveidoties. Arī es esmu nolēmusi spert lielu soli uz priekšu un uzsākt savu uzņēmējdarbību. Man patīk sev uzstādīt augstus mērķus un soli pa solim virzīties uz tiem. Šis būs lielisks izaicinājums, lai pārbaudītu sevi un līdz šim uzkrāto pieredzi un augstskolā iegūtās zināšanas izmantotu dzīvē. Ik dienu nākas izdarīt dažādas izvēles – gan lielākas, gan mazākas. Vienas var būt veiksmīgākas par citām, un tas ir tikai normāli. Galvenais ir mācīties no tām, veikt secinājumus un saprast, kas ir izdevies un kas ir jāmaina, lai attīstītu sevi kā personību un pilnveidotos.
Dara to, kas patīk un izdodas vislabākKristaps Elstiņš, 25 gadi, auto virsbūvju pulēšanas un pārklājumu eksperts SIA “Smart Care Solutions”Tā kā esmu visu savu bērnību pavadījis nodarbojoties ar velo, moto braukšanu, tehniskas lietas man ir diezgan tuvas un bija skaidrs, ka nākotnē darbošos kādā no nozarēm, kas būs ar to saistīta. Izvēloties savu studiju programmu un skolu, man noteicošais bija pasniedzēju kompetence, praktisko iekārtu un mācību resursu daudzums un attīstība, lai zināšanas var apgūt ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Izvēlējos studēt salīdzinoši jaunu studiju programmu Mašīnu ražošana un projektēšana. Tajā brīdī šādu programmu nodrošināja tikai divas mācību iestādēs – Rīgā un Jelgavā. Mans mērķis nebija izvēlēties augstskolu, kurā vieglāk būtu iegūt diplomu. Vēlējos pēc iespējas vairāk zināšanu, tāpēc pēc cilvēku iztaujāšanas izvēlējos studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Studiju laikā apgūtas ne tikai teorētiskas un praktiskas zināšanas metālapstrādē un projektēšanā, bet arī psiholoģija, filozofija un komunikācija, kas deva lielu artavu sevis tālākā pasniegšanā darba tirgū. Studiju programma bija diezgan sarežģīta, kas ļoti norūdīja manas rakstura un darba spējas, ko arī vērtēju kā vislielāko ieguvumu.Laika gaitā vairāk iepazinu arī pats sevi un jau tad sapratu, ka nestrādāšu profesijā, kuras nosaukums būs lasāms uz augstskolas diploma, jo tas vienkārši nav priekš manis. Universitāti nepametu, jo mani ļoti saistīja mācību priekšmeti, kas bija salīdzinoši daudz un dažādi. Zināju, ka agrāk vai vēlāk no katra pa mazumiņam man noderēs turpmākās dzīves laikā. Pēc studiju beigšanas nestrādāju iegūtajā profesijā, bet daru to, kas sirdij tuvāks. Kopā ar draugiem atvērām savu veloveikalu, tādējādi savienojot patīkamo ar lietderīgo. Neesmu izteikts karjerists, taču tiecos dzīvē izmēģināt arvien jaunas lietas un paplašināt savas zināšanas, tāpēc šobrīd velosipēdu industriju nomainīju pret automašīnām, kaut arī agrāk apgalvoju, ka velo nekad nepametīšu. Pēc izglītības inženieris, toties pēc dabas esmu enerģisks cilvēks un nespēju sevi iztēloties darba dienu pavadot ofisā pie datora. Šobrīd manā profesijā lieti noder iegūtās tehniskās svešvalodas, psiholoģijas un filozofijas zināšanas, kā arī norūdītās rakstura īpašības plānot savu laiku, padarīt darbus laikus un uzņemties atbildību par tiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kad nereti jaunieši vadās pēc vispārpieņemtiem motīviem un izvēlas sevi saistīt kādā nozarē, kas tajā momentā, iespējams, ir stilīga, bet ne tāpēc, ka to patiešām vēlas. Daudzi, pabeidzot 12. klasi, vēl nav sevi atraduši un taustās. Pieņem pārsteidzīgus lēmumus, jo vēlas skriet laikam līdzi. Uzskatu, ka ir ārkārtīgi aplami doties studēt tikai tāpēc, ka to dara citi un es nedrīkstu stāvēt malā, lai arī nezinu, ko gribu. Lasiet grāmatas, iepazīstiet sevi, atklājiet savus talantus un pilnveidojiet tos un izdariet pareizo izvēli, jo darbs būs lielākā daļu no jūsu dzīves, un jūs taču vēlaties nodzīvot dzīvi tieši tādu, kādu vēlaties!Iesaku ikvienam no jums izlasīt grāmatu “Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi”. Ar tās palīdzību ir iespējams noteikt katra cilvēka sociotipu. Tā ļauj izprast savas vājās un stiprās puses, sniedz izpratni par rakstura īpatnībām, ka tas ir nevis dīvaini vai neparasti, bet, ka tāds vienkārši esi un kā to visu labāk izmantot, lai gūtu lielākus panākumus. Ja vien es pats šo grāmatu būtu jau izlasījis vidusskolas laikā…
Klausa savai sirdsbalsijAlise Ērmane, 19 gadi, mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā džeza un populārās mūzikas nodaļā, dziedātājaVienmēr esmu gribējusi savu dzīvi saistīt ar mūziku. Jau kopš agras bērnības spēlēju klavieres. Protams, lielu lomu manā izglītībā un panākumos ieņem vecāki, jo bez viņu atbalsta un motivācijas tas nav iespējams.Smiltenes mūzikas skola man deva ļoti daudz. Absolvējot mūzikas skolu, skaidri zināju, kur doties tālāk. Sekoju savam hobijam, kas tobrīd un vēl joprojām ir dziedāšana. Iesaku visiem, kuri vēl nezina, ko darīt pēc pamatskolas vai vidusskolas absolvēšanas, klausīt savai sirdij un izvēlēties profesiju, kas sagādā patiesu prieku. Tad arī viss izdosies!Pašlaik, lai cik tas jocīgi neliktos, savos 19 gados jau strādāju Nītaures mūzikas skolā par vokālo pedagogu un saprotu, ka tas ir mans aicinājums. Pavisam droši zinu, ka pēc Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas absolvēšanas turpināšu mācības RPIVA, lai iegūtu pedagoģisko izglītību.Papildus iepriekš minētajam arī dziedu kopā ar visiem zināmo Rikardionu (televīzijas šova “OKartes skatuve” dalībnieks – red.). Uzstājamies dažādos pasākumos – ballēs, banketos, kāzās. Vijciemā dziedu arī grupā “4 tūres”.Esmu ļoti gandarīta, ka lūzuma periodā, kas bija pirms apmēram astoņiem gadiem, pārvarēju grūtības un nepalaidos slinkumā, jo tad viss, kas man šobrīd ir, nebūtu.Absolvējot Smiltenes mūzikas skolu, neesmu aizmirsusi par savām pianistes prasmēm un turpinu tās izmantot, strādājot par koncertmeistari Vijciema pagasta korim ‘’Rondo’’.
