Vēl pirms diviem gadiem grundzālieši Dace un Ainārs Ozoliņi nenojauta, ka ekonomiskā situācija valstī ietekmēs viņu ģimeni. Dace strādāja par nagu kopšanas speciālisti, bet Ainārs darbojās savā nelielajā uzņēmumā, kā arī būvēja Latvijas valsts mežiem atpūtas vietas. Darba kļuva mazāk, un ģimeni, kurā aug divi dēli Emīls un Klāvs, kļuva arvien grūtāk uzturēt. Domas par to, kur rast līdzekļus ikdienas vajadzībām un bērnu skološanai, aizvien vairāk nomocīja Daci. Kādā dienā viņa ieminējās vīram: “Varbūt jāmēģina doties peļņā uz ārzemēm.” Tā arī notika.Nebūt nav viegliDarbu Anglijas laukos (netālu no Bidefordas pilsētas) Dace sameklēja caur kādu aģentūru. “Darbs bija fermā, kur varēja pietiekoši labi nopelnīt, tāpēc jau pēc diviem mēnešiem ieradās arī vīrs ar dēliem. Kamēr bērni apmeklēja skolu, mēs ar vīru stūmām mēslus. Ritēja laiks, un fermas saimnieki mūs sāka novērtēt. Pienākumos ietilpa arī citi darbi. Primārās bija valodas zināšanas. Pateicoties tām, iespējas tikt uz augšu ir jebkurā gadījumā, kaut arī tā būtu ferma,” teic Ozoliņi.Darbs saimniecībā nav viegls, taču, kā atzīst grundzālieši, tas ir tā vērts. “Nedēļā jāstrādā sešas dienas no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tā kā trūka darba spēka, citreiz izpalika pat pusdienu pārtraukumi. Pēdējos divus mēnešus strādāju bez brīvdienām,” saka Daces vīrs.Strādāt fermā, kurā ir ap diviem tūkstošiem lopu, nemaz nav viegli, taču Ozoliņi nesūdzas. Pavadītie mēneši ārzemēs ir pieredze, kura izmainīja grundzāliešu domāšanu un dzīves uztveri. Viņi šajā pieredzē labprāt dalās ar citiem un uzsver – vissvarīgākais ir vienmēr būt kopā ar ģimeni, lai arī tas būtu vairāku tūkstošu kilometru attālumā no pašu mājām. Kopā esot, patriotisms nezūd, tieši otrādi – tikai pastiprinās.Vienlīdzīga attieksmeAr dzīvi pilsētiņā pie okeāna latviešu ģimenei paveicās. To viņi vairākkārt uzsver arī intervijas laikā. “Ja citi stāsta, ka pret viņiem ārzemēs izturas kā pret vergiem, tad mūsu stāsts ir ar laimīgām beigām. Mums nevienu dienu nav bijis jāsatraucas, vai algas dienā bankas kontos naudu ieskaitīs vai nē. No tiešajiem priekšniekiem attieksme bija ļoti saprotoša. Viņi visu laiku centās palīdzēt, ja kaut ko nesapratām. Saimnieki bija gatavi dot visu, lai mums būtu labi un viss būtu kārtībā, jo redzēja, kā strādājam. Viņi pat ņēma vērā mūsu viedokli, izturējās pret mums tieši tāpat kā pret vietējiem iedzīvotājiem. Grūti noticēt, ka citviet ārzemēs ir pavisam pretēji,” stāsta Ainārs.Arī abu bērni Anglijas laukos iejutās labi. Viņi zināšanas smēlās angļu skolā, savukārt brīvajā laikā spēlējās jaunajā mājvietā un kopā ar vecākiem centās iepazīt tuvāko apkārtni. Daba tur esot fantastiska! Okeāns ar stāvkrastiem un dzidro ūdeni atradies tikai trīs kilometru attālumā no fermas. Tomēr, jo vairāk dienu tika pavadītas svešumā, jo vairāk Ozoliņi ilgojās un skuma pēc savas mājas Grundzāles pagasta Dzeņos. “Pirms tam likās, ka Latvijā valda nekārtības, cilvēkus pārņēmis izmisums, viss iet uz leju, bet, esot prom, saproti, ka ir tik daudz neaizstājamu lietu,” teic Dace.Visvairāk pietrūka mājuGrundzāliete kopā ar bērniem mājās atgriezās vasaras sākumā, jo bija jānokārto dažādas formalitātes. Nedaudz vēlāk brīvdienas varēja izmantot arī Ainārs. “Esam neizsakāmi priecīgi, esot mājās Grundzālē, ko par savējo saucam deviņus gadus. Kad uz šejieni atnācām, viss bija aizaudzis ar nātrēm. Pļāvām, kopām, lai būtu skaisti. Darbs ir pielikts pie katra kaktiņa un stūrīša, tāpēc arī tik ļoti velk uz mājām,” stāsta Ainārs.Pārņem citādas sajūtasOzoliņi atzīstas, ka, atbraucot uz mājām, sajutušies mazliet citādi. “Pirmo reizi mums ir iespēja tik ilgi atpūsties un nestrādāt fizisku darbu. Neierasti, ka varam neuztraukties par to, vai būs par ko rīt nopirkt maizi. Anglijā var nopelnīt ļoti labi. Protams, darba stundas ir garas, bet, kā jau teicu, tas ir tā vērts. Algas dienā saproti, kāpēc tas viss tā. Latvijā strādāju gandrīz tikpat daudz, bet algas man vienkārši nebija. Par šikām lietām un ģimenes izbraucieniem nevarējām atļauties pat domāt,” atzīst Ainārs. Šobrīd situācija mainījusies. Vasarā grundzālieši piepildījuši sen lolotus sapņus – devušies ekskursijās, laivu braucienā, lidojuši ar gaisa balonu. “Lidojumam ir pavisam īpašs stāsts. Tā bija dāvana sieviņai dzimšanas dienā pirms diviem gadiem. Lai to realizētu, bija viens noteikums – gribējām pacelties gaisā Alūksnes pusē, kur man ir zeme. Mērķis bija no putna lidojuma redzēt manas un Daces tēva mājas un tad mūsu ģimenes mājas Grundzālē. Līdz šim tas neizdevās, jo nebija pareizs vēja virziens. Visu šo laiku sazinājāmies ar gaisa balonu speciālistiem. Beidzot viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Redzējām mūsu īpašumus no augšas. Uzņēmām daudzas fotogrāfijas, taču tā ir tikai simtā daļa no gūtajām emocijām,” stāsta grundzālietis.Ozoliņi ir sajūsmā, ka, paceļoties pusotra kilometra augstumā, redzējuši Burtnieku ezeru, Rīgas jūras līci, Peipusa, Alūksnes un Lubāna ezeru. Brīnišķīgas sajūtas piedzīvotas arī vietējo pašdarbnieku koncertā Grundzāles kultūras namā, kurā uzstājās Dace. “Dziedu sieviešu vokālajā ansamblī “Prieks, kur Tu rodies?!”. Pirms koncerta paguvu apmeklēt tikai vienu mēģinājumu, taču tas nemazināja saviļņojumu un uzstāšanās prieku. Dziedājām par dzelteno vālodzēnu – pasaules staigātāju. Man pār vaigiem bira asaras, jo šķita, ka koncerts veltīts man. Bija vērts aizbraukt projām un atkal atgriezties, jo tādas sajūtas nekur citur nevar gūt. Pēc koncerta cilvēki nāca klāt un teica, ka es burtiski staroju. Kluba vadītāja pasniedza ziedus un teica paldies par atgriešanos Latvijā. “Nekur nav tik labi kā mājās kopā ar ģimeni, radiem un draugiem,” stāsta Dace.Uz atgriešanos!Pavisam drīz Ozoliņu ģimene atkal dosies uz Angliju, kur Daci un Aināru gaida darbs, bet viņu bērnus – skola. Pagaidām ekonomiskā situācija Latvijā piespiež doties prom. Taču ģimene atgriezīsies pavasarī. Un nezūd cerība, ka līdz ar pumpuru uzplaukšanu, uzplauks arī Latvijas ekonomika.
