Ir ne mazums ļoti ziņkārīgu cilvēku, kuriem dzīves lielākais sapnis bijis ielūkoties pašos slepenākajos VDK dokumentos. Un taisnība, ka šādu interesi uzkurināja gadu desmitiem ilgusī diskusija par noslēpumaino dokumentu publiskošanu. Bet šīs intereses dēļ mēs neesam pat lāgā iedomājušies, ka bez savervētajiem ziņotājiem VDK rīcībā bija daudzi citi informācijas iegūšanas veidi.
Pirmkārt, sapratīsim, ka katra rajona VDK priekšnieks vienlaikus bija arī partijas rajona komitejas biroja loceklis. Tas nozīmē, ka vismaz reizi mēnesī slēgtās sēdēs tiek pāris personīgās lietas šķetinātas visai bargos toņos. To pašu var teikt par komjaunatnes biroja sēdēm. Padomju sistēma vispār balstījās uz kritizēšanu publiskās sanāksmēs. Turklāt pietika, teiksim, vienam mednieku kolektīvam uz cūku medībām pievienoties kādam “priekšniekam no Rīgas”, lai medību noslēguma dzerstiņā savāvuļotais nonāktu dzirdīgās ausīs.
Kārtīgs profesionālis informāciju varēja ievākt arī tirgus laukumā, un rezultāts bija daudz vērtīgāks par ziņotāju skribelējumiem, kas nereti bija kaut kādu savstarpējo naida rēķinu kārtošana.
Mūsdienās nesalīdzināmi aktuālāka problēma ir atsevišķu mūsu līdzpilsoņu spiegošana mums zināmas kaimiņvalsts interesēs. Nebūsim naivi, šādi ziņotāji atrastos arī starp Saeimas deputātiem.
Ja runājam par čekas ziņotājiem, tad atcerēsimies, ka sabiedrībā bija īpaša sūdzmaņu kasta. Nebija nevienas iestādes, kura nebūtu saņēmusi visvisādas sūdzības, un to tikai Dievs zina, cik daudz no visa tā nonāca VDK rīcībā. Ak, jūs teiksit, ka arhīvā? Naivulīši! Visās iestādēs laiku pa laikam mēdza vecos papīros paurķēties, tostarp arī avīžu redakciju arhīvos. Un VDK pēcstaļina laikposma pamatdarbs bija nevis tiešās represijas, bet grāmatvediska faktu uzskaite. Katram gadījumam.
Kad 1956. gadā ierados darbā Valkā, man viss bija svešs un nezināms. Par pirmo ceļvedi pilsētas izzināšanā kļuva studiju biedrs Jānis Jundzis. Tiku iepazīstināts ar Valkas Varoņu kapiem, no kurienes VDK priekšnieks, ja pareizi atceros, Kalihajevs, bija licis nogāzt pieminekli un pašus kapus pa pusei nolīdzināt. Man tās bija smagas pārdomas, jo nespēju saprast, kāpēc jācīnās pret mirušajiem.
Vaininieka Valkā vairs nebija, jo Hruščovs pašus odiozākos darboņus ieteica nomainīt. Bet par vienu epizodi, kam sakars ar šo darboni, laikam jāpastāsta. Daļu patiesības man savulaik atklāja populārais ārsts Janovs. Daktera ģimenei izsniegts orderis uz dzīvoklīti, kad to pašu dzīvokli sev iekārojis VDK priekšnieks. Tikusi safabricēta lieta par to, ka dakteris palicis dzīvs pēc dezertēšanas no leģiona. Dakterim bezmaksas dzīvoklis Kazahstānā. Tiesa, Janovs toreiz nepateica visu patiesību, proti, vijciemietis Jūlijs, kurš mežabrāļus uzrādīja čekai, bija apliecinājis, ka ievainotajam mežabrālim medicīnisko palīdzību sniedzis ārsts Janovs. Tam arī sakars ar Kalihajevu, bet atkārtoju, lai vēstures pētnieki precizē, kā pareizi jāraksta šis uzvārds.
Kad sāku savas darba gaitas, vecajiem čekistiem nebija visai omulīgi, jo tobrīd masveidā no izsūtījumu un ieslodzījumu vietām atgriezās represēto cilvēku simti. Manā atmiņā par Valkas rajona VDK priekšnieku strādāja Moļanovs, kuru neviens par īpaši gudru neuzskatīja. Bet cilvēkam bija amats ar zināmām pilnvarām. Tuvāk to vīru novēroju, braucot vilcienā. Gadījās braukt no Rīgas vienā kupejā ar jautriem ļaudīm, kuri Moļanovu cienāja ar kaut ko stiprāku. Bija jūtams, ka vīram garšo iedzert uz citu rēķina.
Jāpiemin kāds cits atgadījums, par kuru esmu jau kādreiz pasen rakstījis. Valkā notika vadošo darbinieku rotācijas, dažas iestādes uz laiku piecdesmito gadu otrajā pusē mēdza palikt ar tukšiem kabinetiem. Šādā situācijā par rajona izpildkomitejas priekšsēdi (vietas izpildītāju) bija kļuvis Indriķis Kelle, visādā ziņā godavīrs. Liela auguma bijušais dokeris jeb planku nesējs kuģos. Padomju vara viņu iesauca sarkanajā armijā un kā jau strādnieku šķiras pārstāvi iedalīja robežsargos. Tā arī visus kara gadus bija aizvadījis Turkmenistānā, kur sargājis robežu ar Irānu. Pēc demobilizācijas nosūtīts uz padomju darbinieku kursiem, kaut pamatizglītība viņam bija sešas klases. Kelle ļoti kaunējās par savu izglītību, tāpēc uzticējās tiem, kuri beiguši augstskolas. Starp citu, kad Atmodas laikā kompartija sašķēlās, tad televīzijā starp “Lieldienu partijas” dibinātājiem redzēju Indriķa Kelles vareno augumu.
Bet piecdesmitajos gados notika gatavošanās kaut kādām vēlēšanām. Visiem, kuri ierakstīti vēlētāju sarakstos, tika piesūtīti uzaicinājumi, liekas, gan krievu, gan latviešu valodā. Šādu uzaicinājumu bija nosūtījis atpakaļ izpildkomitejai Valkā jau iepazītais savdabis Joahims Pencis, politiski represētais. Savu rīcību Pencis pavadvēstulē paskaidro ar vārda “javitsja” divējādu nozīmi, jo bez latviskās “ierasties” nozīmes tam arī vēl senāka “parādīties” nozīme. Lai būtu vienkāršāk, šeit tulkošu teikumu latviski: “Diemžēl parādīties nevarēšu, to būtu varējis izdarīt tikai mans tēvs erceņģelis Gabriels.” Skaidrs, ka Kelle īsti nebija sapratis, kā pret šādu faktu izturēties, tāpēc zvanīja man un lūdza, lai es kā filoloģiju apguvušais aizeju pie paša Penča un noskaidroju, ko īsti šis dīvainis grib. Kelle bija cilvēks, kuram es nespēju atteikt, tāpēc devos uz norādīto dzīvoklīti, lai gudri parunātos.
No sarunas sapratu, ka cilvēks vienkārši gribējis izrādīt savu asprātību. Pie viena Pencis šo to pastāstīja par sevi un centās mani pārliecināt, ka nekādā gadījumā nav sociālisma ideju noliedzējs. Pierādījumam tika citēts arī Ļeņins, nosaucot sējumu un lappusi. Paturēju šos ciparus prātā un intereses pēc salīdzināju. Citāts pareizs, tikai Ļeņins tos vārdus bija lietojis citā kontekstā.
Pēc pāris dienām aizgāju pie Kelles un pastāstīju, ko esmu secinājis. Abi gardi smējāmies, kad pavērās kabineta durvis un ienāca pats Moļanovs. Par ko smejamies? Indriķis arī paskaidroja. Nu Moļanovs mani stumšus iestūma tumšajā blakus kabinetā, izņēma no savas mapītes baltu papīra lapu un lika visu uzrakstīt. Biju sprukās. Bet sapratu galveno, ka mūsu čekistu nodaļā nebija neviena pietiekami erudīta darbinieka, kurš varētu apstrīdēt Penča izteicienus, kuros pagrūti atrast īstu pretpadomju ievirzi. Uzrakstīju pāris teikumus par tikšanos un beigās piebildu, ka Penča uzskatos daudz kopīga ar skandināvu tolaik paustajām sociālisma idejām, kuras, kā zināms, tolaik pats Hruščovs bija novērtējis atzinīgi.
Pencis par šo faktu zināja, un mūsu attiecības visus turpmākos gadus saglabājās mazliet ironiski draudzīgas.
